Manas draudzenes un es esam kopā jau vairāk nekā 15 gadus, un šo laiku atceros ar īpašu siltumu un pateicību. Mūsu ceļi pirmo reizi krustojās universitātē, pirmajā kursā.
Jau no pirmajām dienām starp mums izveidojās dabiska un īpaša saikne – tāda, kurai nebija nepieciešami vārdi, lai saprastu, ka esam atradušas īstās cilvēku dvēseles, ar kurām iespējams iet vienā ritmā.
Laikam ejot, šī draudzība tikai nostiprinājās un pārvērtās par kaut ko daudz vairāk nekā vienkāršas studiju biedrenes. Mēs kopā esam piedzīvojušas gan skaistākos brīžus – svinības, ceļojumus, nelielas ikdienas avantūras –, gan arī grūtākus laikus, kad bija vajadzīgs atbalsts un uzmundrinājums. Šo gadu pieredze man vēlreiz apliecina, ka viņas patiešām ir mani vistuvākie cilvēki, uz kuriem varu paļauties jebkurā situācijā. Tā ir draudzība, kas kļuvusi par daļu no manas dzīves stāsta un kuru augstu vērtēju katru dienu.
Reiz mani draudzenes piezvanīja un pastāstīja, ka sēž kafejnīcā. Viņas aicināja mani pievienoties, un tas uzaicinājums šķita tik silts un negaidīts, ka uzreiz sajutu vēlmi būt kopā ar viņām.
Es uz mirkli apdomājos, bet beigās piekritu…
Taču, vēl nepaspējot nolikt telefonu, nejauši dzirdēju, kā viņas mani apspriež. Viņas runāja par to, ka manas kleitas esot ļoti vecmodīgas, ka mans grims izskatoties kā vecai tantei, un ka man esot pienācis laiks mainīt savu apģērbu un stilu. Šie vārdi mani dziļi aizskāra…
Otra piebilda, ka vispār nevajadzēja mani aicināt. Pirmā savukārt atbildēja, ka bija spiesta man piezvanīt un uzaicināt, jo viņai esot manis žēl.
Tas bija punkts visam. Nezināju pat kur likties. Sajūta bija tāda, it kā zeme būtu izslīdējusi no kājām.
Nekad man nebija bijis tik nepatīkami. 15 gadus es viņas uzskatīju par sev tuviem cilvēkiem. 15 gadus es dzīvoju melos. Bet es nolēmu iet uz tikšanos un visu nolikt savās vietās.
Es uzvilku savu skaistāko kleitu, augstpapēžu kurpes, uzliku elegantu grimu un devos, apņēmības pilna, lai atriebtos un noliktu visu savās vietās.
Viņas mani ieraudzīja, apkampa un sāka izteikt komplimentus. Es atbildēju, ka man jāmaina kleita, jo tā ir vecmodīga. Vēl piebildu, ka šodien uzliku skaistu grimu, jo parasti to daru kā veca tante.
Tajā brīdī meitenes saprata visu. Sākumā viņas sēdēja bālas, skatoties uz mani, bet pēc tam sāka taisnoties, sakot, ka viņas tikai jokojušasi un ka patiesībā viņas mani ļoti mīl.
Es viņām pateicos par 15 draudzības gadiem un sacīju, ka vairs nevēlos viņas pazīt.
Samaksāju par savu pasūtījumu un aizgāju. Man bija ļoti sāpīgi, bet sapratu, ka tādi draugi man nav vajadzīgi.
Es nezinu, kā pēc šīs situācijas varēšu uzticēties cilvēkiem. Šķiet, ka labāk būtu palikt vienai, nekā draudzēties ar tādiem cilvēkiem.
