Kāds japānis trīs gadus nodzīvoja un nostrādāja Latvijā. Sākumā Takeši domāja, ka dosies tikai ceļojumā, mazliet pastrādās, apgūs valodu, iepazīs Rīgu un citas Latvijas vietas.
Bet tad viņš kaut kā iejutās šajā pasaulē. Viņš pierada pie aukstuma, pie cilvēkiem, kas runā skaļi un var tiešā tekstā pajautāt: “No kurienes tu esi?” Un, kad viņš atgriezās Japānā, viss it kā šķita palicis nemainīgs, tomēr likās, ka kaut kas vairs nav kā bijis.
Restorāns
Vīrietis pasūtīja rāmenu, japāņu buljona zupu ar nūdelēm, paēda un nolika bļodu malā. Gaidīja. Piecas minūtes. Desmit. Piecpadsmit. Bļoda stāvēja turpat. Viņš uzmeta skatienu viesmīlim, kurš gāja garām. Takeši pacēla roku: – Atvainojiet, vai varat paņemt? – Protams, tūlīt, – viesmīlis pasmaidīja. Takeši pamāja, bet iekšēji sajutās dīvaini. Latvijas restorānā tukšā bļoda jau sen būtu novākta no galda.
Atrodoties Latvijā, viņš bija dusmīgs, ka viesmīļi tik ļoti steidzas. Bet tagad… tagad ir otrādi – viņam pietrūkst šīs steigas.
Iela
Takeši izgāja no restorāna un sāka lēni soļot pa ielu. Cilvēki gāja klusi, ātri. Neviens neskatījās acīs. Vīrietis izņēma no kabatas telefonu – interneta nebija. Viņš gribēja uzrakstīt mammai īsziņu, ka ir atgriezies dzimtenē. Takeši uzrunāja kādu puisi:
– Atvainojiet, vai varat uz brīdi padalīties ar savu internetu? Man tikai jānosūta ziņa. – Piedodiet, man internetam ir noteikts limits, – puisis teica un paklanījās. Takeši gāja tālāk. Viņš mēģināja lūgt palīdzību kādai meitenei – tas pats. Arī trešais uzrunātais aizbildinājās ar ierobežotu internetu. Visi smaidīja. Visi bija pieklājīgi. Un neviens nepalīdzēja. Takeši kādu brīdi stāvēja, lūkodamies apkārt un atcerēdamies, cik pretimnākoši bija uz ielas sastapti cilvēki Latvijā.
Taksometrs
Takeši stāvēja ceļa malā, izvilka telefonu un instinktīvi gribēja izsaukt “Bolt” taksometru. Bet tad vīrietis atcerējās: viņš taču vairs nav Latvijā! Viņš nopūtās, pacēla roku un apturēja garāmbraucošu taksometru.
– Aizvediet mani, lūdzu, uz šo vietu viņš teica un iekāpa automašīnā. Taksometra skaitītājs rādīja nulli. Takeši vēroja, kā cipari pieaug. Viņš nezināja, cik maksās brauciens. Latvijā viss lielākoties jau iepriekš bija skaidrs: lūk, maršruts, lūk cena. Bet Japānā – kā sanāk. Takeši skatījās pa logu un nodomāja, ka tik un tā ir patīkami braukt cauri savai dzimtajai pilsētai, tikai šķita, ka tā vairs nav gluži viņējā.
Veikals
Trešajā dienā pēc atgriešanās dzimtenē Takeši devās iepirkties vietējā pārtikas preču veikalā. Pie kases viņš izvilka telefonu un gribēja ar to samaksāt par pirkumu, pieliekot to pie termināļa kasē, kā to bija pieradis darīt Latvijā. Bet terminālis nedarbojās.
Kasiere paklanījās: – Atvainojiet, pie mums šādi norēķināties nav iespējams. Takeši paskatījās uz tālruņa ekrānu, tad uz kasieri, klusi iesmējās pie sevis, atstāja preces, atvainojās un aizgāja. Mājās vīrietis uzmeklēja savu veco maku ar skaidru naudu un devās atpakaļ uz veikalu, lai paņemtu pirkumus un samaksātu.
Soliņi
Takeši nopirka kafiju un devās pastaigā. Pēc brīža viņš sajuta nogurumu un gribēja apsēsties. Bet nebija kur. Neviena soliņa. Nevienas apmales. Viņš stāvēja ar savu kafijas krūzi, vērodams cilvēku plūsmu. Nebija kur izmest krūzes vāciņu. Nevienas atkritumu tvertnes. Pēc kafijas izdzeršanas viņš saspieda krūzi un iebāza kabatā. Vēlreiz ar nostalģiju atminējās Latviju, kur pilsētvidē soliņi un atkritumu tvertnes bija teju visur.
Mājas
Lasi vēl: Gaisīgi un viegli pagatavojami pīrādziņi ”Viktorija”
Vakarā Takeši atgriezās mājās. Iela bija klusa. Viss bija tīrs. Viss bija pazīstams. Viņš atvēra logu un ieelpoja gaisu – tomēr pat tas šķita savādāks nekā agrāk.
Uz galda bija telefons. Viņš paskatījās uz to un pasmaidīja. Tad viņš atcerējās, kā viņam Rīgā uz ielas kāds bija jautājis: “Vai jums ir šķiltavas?” Un kā viņš pats bija atbildējis: “Nē, es nesmēķēju.” Un kā tas bija iesākums pusstundu ilgai aizraujošai sarunai ar iepriekš nepazīstamu garāmgājēju. Takeši atkal pasmaidīja. Tad izslēdza gaismu un devās pie miera.
Dārgie lasītāji, ja jums šis stāsts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos. Laipni aicināti sniegt arī savus komentārus!
