Vecmāmiņa Lūcija negaidīti apciemoja savu mazmeitu. Mārai bija divi bērni, trīs darbi, un viņa dzīvoja kopmītnē, ar grūtībām tiekot galā ar sadzīves pienākumiem. Viņai pat nebija iespējas pacienāt vecmāmiņu ar tēju.
Tomēr Lūcija nebija atnākusi vienkārši uz tēju – viņai bija nopietna saruna ar mazmeitu, piedāvājot abpusēji izdevīgu vienošanos.
Vecmāmuļa bija atnākusi aprunāties ar mazmeitu par nākotni, daloties pārdomās par vecumu un savām ikdienas grūtībām. Taču par pavisam vecu viņu nosaukt nevarēja – vecmāmiņa Lūcija joprojām bija moža un enerģiska.
Viņai vienmēr bija nevainojama stāja, gluži kā balerīnai, lai gan viņa mēģināja noliekties, lai izskatītos mazāka. Taču tas viņai sagādāja grūtības. „Esmu jau veca, pavisam netieku galā,” viņa nopūtās.
„Nāku lūgt tavu palīdzību, jo esi man vismīļākā mazmeitiņa,” sacīja vecmāmiņa. Viņa paskaidroja, ka viņai nepieciešama gan materiāla palīdzība, gan atbalsts mājas darbos. Ja Māra piekritīs, vecmāmiņa solīja viņai atstāt savu dzīvokli.
Savstarpēji izdevīgas attiecības
Māra, lai gan strādāja trīs darbos, tāpat būtu palīdzējusi vecmāmiņai. Apdomājusi viņas piedāvājumu, viņa piekrita, jo īpaši tādēļ, ka vecmāmuļa uzsvēra – viņu gaidīs tikai reizi nedēļā, sestdienās, jo necieš negaidītus viesus. „Tikai par testamentu nevienam nestāsti,” viņa piekodināja, „man ir daudz mazbērnu, bet tev lieki palīgi nav vajadzīgi.”
„Kad manis vairs nebūs, tu ar saviem bērniem beidzot dzīvosi kā cilvēks,” sacīja vecmāmiņa Lūcija, pavirši aplūkojot savu sen neremontēto istabu komunālajā dzīvoklī.
Protams, Māra vēlēja savai vecmāmiņai veselību un ilgu mūžu. Taču doma par iespēju kādreiz iegūt savu dzīvesvietu viņu iepriecināja. Tagad viņa regulāri apciemos vecmāmuļu, iegādāsies viņai produktus un vitamīnus, palīdzēs mājas darbos – nevar taču atstāt viņu vienu. Māra apņēmās ļoti censties.
Tagad Māras grafiks kļuva vēl saspringtāks. Vienīgā diena, kad viņa varēja atpūsties pēc nakts maiņām, bija sestdiena, taču tagad viņa to pavadīja, braucot ar sabiedrisko transportu cauri visai pilsētai, lai parūpētos par vecmāmiņu. Pieticīgais Māras budžets ievērojami saruka, jo vecmāmuļai nepārtraukti bija vajadzīgi dārgi vitamīni un procedūras.
Tik lielu greznību Māra sev neatļautos – tas bija pārāk dārgi. Ierodoties pie vecmāmiņas, viņa nekavējoties ķērās pie darba: tīrīja, mazgāja, gatavoja ēst, gādāja produktus. Pēc tam, nogurusi, devās mājās, jo arī svētdienās viņai bija darbs. Tā viņa turpināja bez atelpas, kā vāvere ritenī, cerībā uz gaišāku nākotni.
Arī pirms tam Māras dzīve nebija viegla – trīs darbi, kuru kopējā alga tik tikko sasniedza vidējā pilsoņa ienākumus. Un nu vēl klāt nāca ceturtais darbs, par kuru viņa nesaņēma ne centa, bet kurā tika iztērēta pēdējā enerģija un savi jau tā pieticīgie līdzekļi.
Tomēr sapnis par labāku nākotni deva Mārai spēku, un viņa ar patiesu centību rūpējās par vecmāmiņu.
Tomēr tas vēl nebija viss – kādu dienu viss pēkšņi sagriezās kājām gaisā…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
