Redzot, cik viegli viena mazmeita piekrita viņu atbalstīt, vecmāmiņa atkal uzvilka savu pelēko žaketīti, apsēja tumšu lakatu un apģērbās visvienkāršākajā tērpā. Tad viņa iesēdās taksometrā, lai aprunātos ar otru mazmeitu. Kopumā viņai bija seši mazbērni, un katram tika apsolīts dzīvoklis. Tā nu radinieki, kuri savā starpā īpaši nesatika, apzinīgi pildīja savus pienākumus un apciemoja vecmāmuļu katrs viņam atvēlētajā nedēļas dienā.
Sesto mazmeitu vecmāmiņa Lūcija nevēlējās iesaistīt, jo zināja, ka Viktorija ir turīga sieviete, kura noteikti nebraukās pie viņas katru nedēļu un kurai vecmāmuļas dzīvoklis nav vajadzīgs. Lai par to pārliecinātos un dzīvotu mierīgi, vecmāmiņa piezvanīja mazmeitai. Kā jau bija gaidāms, Viktorija atteicās, sakot, ka viņai esot pārāk daudz darīšanu.
Lūcijai bija draudzene Rasma, ar kuru viņa kaimiņos nodzīvoja jau divdesmit gadus. Pa šo laiku Rasma bija kļuvusi par sirsnīgu večiņu.
“Lūcija, kā tu vari tā izturēties pret saviem radiem? Viņi visi dzīvo pieticīgi, bet tu no viņiem naudu prasi! Tev taču ir vīra pensija, tev pašai netrūkst līdzekļu, bet mazbērnu dāvināto tu iztērē šokolādes procedūrām un ceļojumiem!” – neizpratnē noteica Rasma.
Bet Lūcija tikai pasmaidīja un neko neatbildēja – viņai bija grandiozi plāni.
“Zini, Rasmiņ, es vēl gribu padzīvot! Re, kā visi steidz palīdzēt, tiklīdz dzīvokli apsolīju. Citādi es viena sēdētu… Tagad krāju ceļojumam uz Maldivu salām, un vēl tik daudz skaistu vietu neesmu redzējusi!” – viņa sacīja ar apmierinātu smaidu.
Mazais pārsteigums
Jurista zvans lika Mārai kļūt piesardzīgai. Viņai tika paziņots, ka noteiktā laikā un vietā jāierodas birojā. Atprasījusies no darba, Māra devās ceļā.
Kad Māra ieraudzīja sanākušo radinieku pūli, viņai viss uzreiz kļuva skaidrs. Vecmāmuļa bija gadiem ilgi vērpusi savu pasaku par testamentu, un tā šī spēle turpinājās veselus septiņus gadus. Tagad viņi visi bija šeit – un mantojumu nesaņems neviens. Māra neko negaidīja, klusējot pagriezās un izgāja no telpas.
Māra domāja, cik meistarīgi vecāmāte viņu bija apvedusi ap stūri. Kad viņa sacīja, ka ir nogurusi un nevēlas nevienu redzēt, patiesībā viņa nebija mājās – tajā laikā vecmamma baudīja dzīvi Turcijā un tērēja naudu skaistumkopšanas salonos. Tagad vecmātes vairs nebija, un dzīvokļa arī nebūs. Taču Māru nesatrauca mantojums – viņai bija žēl gadu, kas izšķiesti nereālam sapnim, kurš nu bija pārvērties par putekļiem. Kā gan tik tuvs cilvēks varēja tā rīkoties?
Māra pārnāca mājās un atviegloti atpūtās. Tagad viņa vismaz no viena darba bija tikusi vaļā. Vairs nebija jātērē nauda dārgiem līdzekļiem vecmammai. Ar diviem darbiem pietiks, lai iztiktu kopā ar meitām. Māras skatiens apstājās pie porcelāna statuetes.
Šo figūriņu viņas meita bija paņēmusi no vecmāmiņas. Toreiz Māra aizrādīja meitai, ka nav labi bez atļaujas ņemt svešas lietas, un bija nolēmusi nemanāmi nolikt statueti atpakaļ nākamajā reizē, kad apciemos vecmammu. Viņa taču tāpat nepamanīs, ka figūriņa uz brīdi bija pazudusi.
Taisnīguma uzvara
Taču, kad Māra zvanīja vecmāmiņai, lai apjautātos par viņas pašsajūtu, sieviete atbildēja, ka nevēlas pieņemt viesus. Tā porcelāna figūriņa palika pie Māras. Viņa pat nenojauta, ka tajā laikā vecmāmiņa baudīja atpūtu Indonēzijā. Pēc dažām nedēļām Māru atkal sazvanīja jurists un pavēstīja, ka vecmāmiņa devusies mūžībā kādā no saviem ceļojumiem.
Māru vecmāmiņa bija norādījusi kā kontaktpersonu, un tieši tad viss nāca gaismā. Tūrisma kompānijā atklājās, ka vecmāmiņa Lūcija bija pastāvīga kliente, kas bija iegādājusies ceļazīmes veselas piecpadsmit reizes. Viņa bija apceļojusi Maldivu salas, Bali, Indonēziju un vēl daudzus citus eksotiskus galamērķus, baudot dzīvi, kamēr mazbērni domāja, ka viņa vientuļi sēž mājās.
Māra strauji piecēlās no krēsla, netīšām aizķerot statueti. Tā ar troksni sašķīda lauskās, un viņas acis nevilšus pievērsās tam, kas paslēpts iekšpusē. Cieši satīts valūtas rullītis – krietna summa. Māra iesmējās, sajūtot vieglu drebu pāri mugurai: „Un te nu ir tas apsolītais dzīvoklis, vecmāmuļ! Dusi saldi!”
