Mans vectēvs devās aizsaulē, atstājot man veco māju, kurā pavadīju visu bērnību. Tas bija viņa mantojums, viņa lepnums, viņa slepenā slēptuve.
Kad uzzināju, ka māja tagad pieder man, man bija jauktas sajūtas: skumjas par zaudējumu, prieks par iespēju saglabāt viņa piemiņu un… ziņkāre. Bērnībā mans vectēvs bieži teica: “Nepieskarieties manam matracim!”. Atceros, ka šis dīvainais lūgums man vienmēr šķita noslēpums. Toreiz es neuzdrošinājos nepaklausīt. Bet tagad, kad viņa vairs nebija, es gribēju uzzināt, ko viņš tik cītīgi slēpa.
Kad tuvojos gultai, atmiņas uzplaiksnīja spilgtās krāsās. Atcerējos, kā bērnībā ieskatījos šajā istabā un slepus vēroju, kā vectēvs rūpīgi pielāgo matraci. Un tā es pirmo reizi mūžā uzdrošinājos ienākt. Es atvilku atpakaļ smago matraci un uzreiz pamanīju nelielu aploksni, kas bija pielīmēta pie koka zem tā. Tā bija veca, ar dzeltenām malām, bet aizzīmogota, it kā tās atvēršana būtu ļoti svarīgs jautājums.
Atverot to, man trīcēja rokas. Tās iekšpusē es atradu dienasgrāmatu, dažas melnbaltas fotogrāfijas un dīvainas avīžu izgriezumus. Kad es atvēru viņa dienasgrāmatu un sāku lasīt, es samulsu.
Mana vectēva dienasgrāmatā bija piezīmes, ko viņš veica gandrīz katru dienu. Taču ne datumi vai stāsti par viņa dzīvi mani uztrauca visvairāk – tās bija vēstules. Tās bija adresētas… man.
“Mana mīļā mazmeita, Ja tu lasi šo, tas nozīmē, ka es vairs neesmu ar tevi un esmu pametis šo pasauli. Bet zini, ka es vienmēr būšu ar tevi – tavā sirdī, katrā tavā solī. Tu esi bijusi manas dzīves jēga pēc vecāku zaudēšanas. Es centos būt tev vislabākais vectēvs, tēvs un draugs. Piedod man, ja es kaut kur kļūdījos…”
Tajā dienā, kad tu man jautāji par matraci, es biju nobijies. Es nedomāju, ka esmu gatava pateikt tev patiesību. Bet ir pienācis laiks. Zem šī matrača tu atradīsi visdārgāko, kas man pieder. Es to glabāju tev. Lai kādu dienu, kad manis vairs nebūs, tu varētu sākt jaunu dzīvi…”
Lasi vēl: Teātra īpašnieks starp skatuves dēļiem atrada vecu maku, tomēr kad vīrietis to atvēra viņš samulsa
Es ievilku elpu un ieskatījos dziļāk slēptuvē. Zem matrača atradās neliela koka kastīte. Es to uzmanīgi atvēru, jo zināju, ka vectēvs gribētu, lai es to daru tieši tagad un tūlīt. Tur bija sakrautas banknotes – īsta nauda – glīti ietītas lupatiņā. Virspusē bija ķēdīte ar sirds formas kulonu, un kulona iekšpusē bija mana un vectēva fotogrāfija.
Un vēl viena aploksne. Tajā es atradu vēstuli:
“Es taupīju šo naudu tev, kopš tu ienāci manā dzīvē. Es gribēju, lai tev būtu iespēja. Lai tu varētu piepildīt jebkuru savu sapni. Uzbūvēt kaut ko tādu, par ko mēs ar tevi vienmēr sapņojām, kad sēdējām uz lieveņa. Izdari to par prieku mums abiem, labi?” Tajā brīdī es sapratu, ka māja, nauda un pat tā kaklarota bija viņa veids, kā man pateikt, cik ļoti viņš mani mīl. Vectēvs visu savu dzīvi bija dzīvojis man, atdevis tik daudz, lai es būtu laimīga.
