Pēc šī jautājuma sekoja dīvaina pauze. Man šķita, ka vīrs nedaudz samulsa.
— Ā, jā, biju. Mēs ar kolēģiem iegriezāmies tur, lai paēstu pusdienas. Un kas, tu mani redzēji? — beidzot atbildēja vīrs, un man šķita, ka viņa balss nedaudz nodrebēja.
— Nē, es biju mājās. Vienkārši Santa tevi redzēja.
Vīrs uz manu atbildi nereaģēja ar īpašu entuziasmu. Viņš paēda vakariņas un devās dušā. Es sāku vākt traukus no galda un pamanīju, ka viņa viedtālruņa ekrāns iedegās — atnāca Whatsapp ziņa. Es paņēmu viedtālruni rokās un paspēju izlasīt pirmos divus vārdus atnākušajā ziņojumā “Dārgais rīt…” Tālāk ekrāns nodzisa un īsziņas teksts pazuda. Paroli es nezināju.
Šajā brīdī manā apziņā viss apgriezās kājām gaisā. “Dārgais” — tā var saukt tikai mīļota sieviete. Tātad, Santai ir taisnība. Māris iznāca no dušas, paņēma rokās viedtālruni.
— Tev atnāca ziņa, — es sausi teicu.
— Jā, tā ir no šefa. Starp citu, es tev nepateicu. Mēs rīt dodamies komandējumā. Atgriezīšos tikai no rīta, pārnakšņosim viesnīcā, — vīrs nevērīgi teica.
Manā galvā salikās puzle. Protams, “dārgais”, “rīt” — kādas vēl var būt atrunas? Tikai komandējums.
No rīta vīrs aizbrauca uz darbu, un es tūlīt piezvanīju Santai. Mēs satikāmies kafejnīcā, es pastāstīju par īsziņu un komandējumu. Santa mani atbalstīja, kā vien varēja. Un es viņai biju pateicīga — vismaz kāds mani saprot.
Santa aizgāja, bet es paliku sēdēt pie galdiņa ar kafijas tasi. Mājās iet tiešām negribējās. Es kaut kā iedomājos, ka tagad kaut kur “komandējumā” mans Māris izklaidējas. Tomēr Santas ideja ar citu vīrieti man likās absolūtas blēņas. Es jau taisījos iet, kad izdzirdēju vīrieša balsi.
— Jaunkundze, jums nav aizņemts vai jūs kādu gaidāt?
Es pacēlu acis un ieraudzīju sev priekšā jaunu vīrieti.
— Nē, negaidu. Es jau taisījos iet, — es nedaudz samulsusi atbildēju.
— Kāpēc iet? Vai jūs mājās vīrs gaida? — jautāja svešinieks.
— Nē. Mani mājās neviens negaida… — nolemti atbildēju es.
— Nu, tas ir lieliski! Varbūt pasūtīsim šampanieti, lai neskumtu. Mani, starp citu, sauc Raimonds. Un jūs?
Es nezinu, kā tas notika, bet mēs ar Raimondu nonācām manā dzīvoklī. Pārsteidzošā kārtā Santas piedāvājums pārvērtās realitātē. Es jau biju iemigusi, kad priekšnamā izdzirdēju troksni. Neticamas bailes pārņēma gan ķermeni, gan domas. Nākamajā sekundē guļamistabas durvis atvērās, un es ieraudzīju vīru ar pušķi rokās. Viņi bija beiguši ātrāk un nolēma braukt mājās.
Tālāk sekoja pašsaprotamais.
— Kā tu varēji?
— Kā es varēju? Un kā tu varēji? Es vakar redzēju īsziņu tavā viedtālrunī. Dārgais… — es teicu pretī.
— Tu esi normāla? Tā bija īsziņa no šefa. Vīrs ieslēdza viedtālruni un iebāza man ekrānu sejā.
“Dārgais rīt pārbaudīsim dokumentus vēlreiz. Vajag, lai viss noritētu gludi” — es ieraudzīju pilnu īsziņas tekstu. Es nevarēju noticēt notikušajam. “Dārgais” — tādā nozīmē, pa ceļam uz objektu. Kā es varēju būt tik…
Vīrs uzstāja uz papīru noformēšanu, visu oficiāli. Pēc tam mana dzīve tiešām pārvērtās murgā. Pat Santa negribēja ar mani sazināties, atsaucoties uz aizņemtību. Kādu dienu es nolēmu aiziet iepirkties. Vai varat iedomāties, kāds bija mans pārsteigums, kad es ieraudzīju Māri un Santu, ejam kopā, sadevušies rokās.
— Santa, kā tu varēji? — es jautāju.
— Un kas tur tāds, Līga? Māris ir brīvs vīrietis. Es viņu tev neaizvedu. — viņa bez ceremonijām atbildēja.
Visu viņa bija izplānojusi, visu. Arī tas Raimonds neuzradās nejauši. Tas bija viņas pirksts. Viņas plāns – smalki izplānots, netīrs un bezsirdīgs. Es pati savām rokām sagrāvu savu laimi. Tagad esmu viena jau kādu laiku. Bet, ja kādreiz parādīsies, es viņam uzticēšos bez ierunām. Neuzticība, tāpat kā skābe, saēd visu apkārt. Un arī draudzeņu man vairs nav. Draudzenes ir ka ekskluzīva dāvana – ne visām tiek tās labākās. Un loteriju ar draudzenēm spēlēt es arī vairs negrasos. Tā lūk man sanāca… ņemiet vērā manu kļūdu un gūstiet atziņas.
