Mana pensija ir tikai kādi 200 eiro. Kā lai es par to samaksāju komunālos rēķinus? Vienīgais, ko atliek darīt – “zobus uz plaukta likt”, kā saka. Dzīvoklis Rīgā kādreiz paliks meitai Anita, bet dēls Dāvis jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Īrijā un reti atbrauc ciemos.
Kad pateicu Anitai, ka no janvāra viņai būs jāsāk maksāt komunālie rēķini, viņas atbilde mani pārsteidza.
— Es nevaru būt tava vienīgā atbalsta persona, īpaši tagad, kad man pašai ir ģimene un darbs. Tu vēl esi gana stipra, lai par sevi parūpētos, — atbildēja meita.
Šie vārdi mani pārsteidza un palika galvā. Sēdēju virtuvē, domājot par mūsu sarunu vēl un vēl. Kā viņa varēja tā pateikt? Es visu dzīvi strādāju un centos, lai bērniem būtu viss labākais. Un tagad, kad man vajadzīga palīdzība, man saka, ka jāstrādā?
Nākamajā dienā, kad Anita atnāca mājās no darba, es izlēmu ar viņu nopietni aprunāties.
— Anita, ienāc šeit, — es viņai saucu.
Viņa novilka mēteli, nometa somu uz krēsla un paskatījās uz mani ar vieglu smaidu.
— Kas noticis, mamma?
— Mums jāparunā.
— Nu, runā.
Es uzmanīgi viņu aplūkoju. Viņa vairs nav tā meitene, kas reiz zvanīja man ar drebinošu balsi pirms eksāmeniem universitātē. Tagad man priekšā stāvēja pieauguša, pārliecināta sieviete, kas skatījās uz mani tā, it kā es viņai kaut ko būtu parādā.
— Vai tu tiešām domā, ka man jāmeklē darbs?
— Jā, mamma, — viņa atbildēja bez vilcināšanās. — Tu esi aktīva, neesi mājās sēdētāja, tīri māju, ej uz veikalu. Ja tam visam pietiek spēka, tad arī nopelnīt vari.
— Vai tev nav neērti tā teikt? — es sakrustoju rokas uz vēdera.
— Nē, — viņa atbildēja stingri.
Es sajutu, ka sāku zaudēt mieru:
— Anita, vai tu saproti, cik daudz es tevmu atdevu visu dzīvi? Negulēju naktis, taupīju katru algu, lai tev būtu viss labākais. Un tagad, kad man vajadzīga palīdzība, tu tā ar mani runā?
— Mammu, — viņa mani pārtrauca, — es tev esmu pateicīga par visu. Bet man ir sava dzīve — divi bērni, kredīti, darbs. Man ir grūti, un es nevaru uzņemties arī tavus rēķinus.
— Tu domā, man bija viegli?
— Es saprotu. Bet kāpēc tu gribi visu tagad uzkraut man?
— Jo esmu tava māte! — es nedaudz aizrāvos. — Bet tu esi mana meita!
Anita pienāca pie manis un tieši acīs paskatījās:
— Mammu, tu esi stipra sieviete. Nemēģini tagad likties vāja. Meklē risinājumu, nevis pievērs uzmanību manai rīcībai.
Viņa paņēma somu un aizgāja uz otru istabu. Es paliku sēdēt virtuvē, domājot, ko darīt tālāk.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
