Vēlāk nolēmu piezvanīt Dāvim. Varbūt viņš vismaz pateiks kādu sirsnīgu vārdu.
— Sveiks, Dāvi, kā tev klājas? — es sirsnīgi sāku sarunu.
— Sveika, mamma, viss ir labi. Kā tev pašai?
— Nu, tā… — es uz mirkli apdomājos. — Inese mani ir pievīlusi.
— Kas noticis?
Es īsi viņam izstāstīju situāciju. Dāvis klusēja un klausījās.
— Zini, mamma, — viņš beidzot sāka runāt, — man liekas, ka tu varētu mazliet papildus nopelnīt.
— Ko? Tu arī tā domā?
— Neuztver personīgi, bet tāda ir realitāte. Pie jums Latvijā pensionāri strādā, ja naudas nepietiek. Tas ir normāli.
No rīta, iznākusi uz balkona, es skatījos uz pilsētu. Dzīve ritēja savu gaitu: kāds steidzās uz darbu, kāds pastaigājās. «Varbūt tiešām meklēt darbu kaut kur netālu?» — nodomāju. Tajā pašā brīdī es atcerējos, ka visu dzīvi esmu strādājusi un nopelnījusi sev un bērniem.
Es joprojām nezinu, ko darīt. Bet vienu sapratu — bērni ir izauguši, un šķiet, ka viņi domā vairāk par sevi nekā par mammu.
Un kā jūs domājat? Vai bērni ir taisnība? Vai es no viņiem pārāk daudz gaidu?
Tevi noteikti interesēs
- Vīrs bija komandējumā, un vīramāte ieradās ciemos uz mūsu māju Tukumā — taču naktī mani pamodināja dīvaini trokšņi…by Rinalds Bergmanis
- Naktī, braucot caur Talsiem, vīrietis pamanīja pudeli uz ceļa: izrādijās tā nebija tur nejauši…by Rinalds Bergmanis
- Katru reizi – jauna burciņa no laukiem: neēdam, krājam, bet pateikt “nē” neprotamby Rinalds Bergmanis