Vēlāk nolēmu piezvanīt Dāvim. Varbūt viņš vismaz pateiks kādu sirsnīgu vārdu.
— Sveiks, Dāvi, kā tev klājas? — es sirsnīgi sāku sarunu.
— Sveika, mamma, viss ir labi. Kā tev pašai?
— Nu, tā… — es uz mirkli apdomājos. — Inese mani ir pievīlusi.
— Kas noticis?
Es īsi viņam izstāstīju situāciju. Dāvis klusēja un klausījās.
— Zini, mamma, — viņš beidzot sāka runāt, — man liekas, ka tu varētu mazliet papildus nopelnīt.
— Ko? Tu arī tā domā?
— Neuztver personīgi, bet tāda ir realitāte. Pie jums Latvijā pensionāri strādā, ja naudas nepietiek. Tas ir normāli.
No rīta, iznākusi uz balkona, es skatījos uz pilsētu. Dzīve ritēja savu gaitu: kāds steidzās uz darbu, kāds pastaigājās. «Varbūt tiešām meklēt darbu kaut kur netālu?» — nodomāju. Tajā pašā brīdī es atcerējos, ka visu dzīvi esmu strādājusi un nopelnījusi sev un bērniem.
Es joprojām nezinu, ko darīt. Bet vienu sapratu — bērni ir izauguši, un šķiet, ka viņi domā vairāk par sevi nekā par mammu.
Un kā jūs domājat? Vai bērni ir taisnība? Vai es no viņiem pārāk daudz gaidu?
