Lūk, kā vēl dzīvo cilvēki. Un tā nav filma, bet gan reāla dzīve. Es tā nespētu, bet vecākā gadagājuma cilvēki ir neticami drosmīgi, un par to atliek tikai apbrīnot. Un ņemt piemēru no viņu drosmes un uzticības savai mazajai dzimtenei.
Stāsts kā papildinājums mūsu ar Dainu sēņu meklēšanas pārgājienam. Ceļš bija garš, un pa ceļam mēs viena otrai stāstījām atgadījumus. Mūsu ceļā gadījās gan zalkši, gan odze. Un mēs ieraudzījām lāča pēdas (iespējams).
Vietas kļūst mežonīgas, ciemi pazūd no zemes virsas. Tur, kur vēl pavisam nesen kūsāja dzīvība, tika aparti lauki, celti kolhozi, smējās cilvēki, tagad ir klusums… Un reti kurā ciemā dzirdamas cilvēku balsis, un maz kurā mājā vakarā iedegsies gaisma. Mēs gājām, un Daina atcerējās, kā pagājušajā vasarā viņa ar draudzeni devās uz ciemu, kurā sen senos laikos pavadīja vasaras brīvdienas.
Piekļuves ciematam aizaug ar latvāņiem. Mājiņas sašķiebušās, saskumušas bez saimnieka rokas. Māja bez saimnieka – bārene. Un visā ciemā ir palicis tikai viens vienīgs nopļauts zemes gabals. – Mēs pat negaidījām, ka saimniece joprojām šeit dzīvo. Viņa pati ir no Sibīrijas un katru gadu uz vasaru atbrauc uz šo apgabalu. Nevar aizmirst savu mazo dzimteni, tā velk.
Pārsteidzoši, bet pensionāre, kurai noteikti jau pāri 70, spēj nopļaut milzīgu zemes gabalu. Visapkārt meži, līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai, kur dzīvo cilvēki, ir 3 kilometri caur mežiem un laukiem.
– Bail, protams, ka bail. To māju pārdeva vasarniekiem, bet viņi tā arī ne reizi nav parādījušies. Nopļauju gan savu zemes gabalu, gan visu ciemu. Citādi ne iziet, ne izbraukt. Daina atceras: – Cik gan te vienmēr bija jautri! Pilna māja ar bērniem. Dīķis, lapenes, šūpoles. Labestīgie vectēvs un vecmāmiņa. Mēs vienmēr ar prieku nācām te peldēties.
Saimniece ielēja tēju, atnesa sviestmaizes ar sieru. – Braucu uz tirgu katru trešdienu. Izsaucu taksometru. Dārgi, bet ko darīt. Neiešu taču kājām. Veikalu nav, aptieku nav, medpunkta nav. Viena māja meža vidū. Nē, es tā nevarētu…
– Kā tad jums nav bail tā dzīvot? – Bail. Ja nu kas notiek, te jau kliedz, nekliedz. Neviens neatnāks. Bez pensionāres mežā dzīvo dažādi savvaļas zvēri, un tie ienāk arī sētā. Arī tāda kompānija…
Reti atbrauc viesi, paliek pa nakti. Un tad ciems atdzīvojas. Viss ir tāpat kā agrāk: gan bērnu smiekli, gan skaļas sarunas. Un tieši tad, kad pie pensionāres bija atbraukuši radinieki uz dienu, notika šis atgadījums.
Sētā ir neliels dīķis, tajā ir karūsas, un visvecākais no viesiem, aizrautīgs makšķernieks, devās zvejot. Veiksmīgi. Karūsa ir kaut arī sīka, nenopietna zivs, bet citas nebija. Notīrīja, izcepa, apēda. Šoreiz viesi nevarēja palikt pa nakti. Vakarā saimniece pavadīja priecīgos radus. Kad automašīna pazuda aiz līkuma, viņa noslaucīja emocijas un nolēma, ka tīrīšana būs rīt. Bet tagad – gulēt.
Ārā ir tumšs, neredz ne zvaigznes. Aizvēra durvis ar aizbīdni un ielīda zem segas.
– Guļu, jau gandrīz aizmigusi. Dzirdēju – troksnis. Nu, domāju, mani viesi kaut ko aizmirsa. Atgriezās. Piecēlos no gultas un jau gribēju iet atvērt durvis. Un tad domāju: bet kur tad mašīna? Nav mašīnas. Ak, Dievs, kas tad man tur staigā? Bandīti, zagļi? Sirds sāka sisties. Ko darīt, nezinu. Skatos pa logu, neko neredzu. Ļoti tumšs. Tikai melns siluets redzams. Vēl kādu brīdi šis kāds dārdināja, saimniekoja. Domāju, ka man tur visu izdemolēs. Pēc tam kļuva kluss.
Un kārtējo reizi pensionāre nodomāja, ka ir jāpārtrauc braukāt uz šo ciemu. Tas nav droši. Jāiegādājas kaut kas tuvāk mājām. Neliela vasarnīca pie Rīgas. Pietiek, ir izbraukājusies. Ar šīm domām arī aizmiga.
No rīta sētā pensionāre ieraudzīja izmētātas lietas. Un spainis, kurā atradās zivis, bija sadauzīts lauskās. – Es pat sastingu. Kāds cilvēks varētu tā sadauzīt spaini?! Un kāpēc? Vai tiešām lācis saimniekojis? Lāča ķepu darbs. Tas pats spainis. Lāči, cik dīvaini tas nebūtu, ļoti mīl zivis (jā, nemaz ne sēņotājus). Runā, ka to smaržu tie saož pa gabalu. Un, kā nohipnotizēti, dodas uz šo smaržu. Tajā dienā sētā tīrīja zivis, un tās atradās tieši šajā spainī.
Labi Miška (lācis) saimniekojis. Tas pats spainis. Miška nekādi nevarēja saprast, kur ir zivs. Jo visur tik vilinoši smaržo! Un izmētāja visu, meklējot kārumu. Tāpēc ar zivīm ir jābūt uzmanīgiem, īpaši, ja atrodaties nomaļā ciemā vai teltī biezā mežā. Lai tikai lācis neierastos pēc zivtiņas pusdienās…
Nu, bet personīgi meitenēm ciemā gadījās redzēt tikai kurmīti, un tas ir labi! Lāči arvien biežāk iznāk pie cilvēkiem. Meži tuvojas apdzīvotām vietām. Un, kad mēs ejam sēņot, vienmēr baidāmies no šādas tikšanās. Neskatoties uz lielo svaru, lāči pārvietojas ļoti klusi. Un skrien ātri…
Elza, tā sauca sirmgalvi, ar trīcošām rokām savāca saplosītā spaiņa lauskas un izmētātās mantas. Viņa stāvēja pagalma vidū, un meža klusums šķita vēl smagāks un draudīgāks nekā parasti.
“Jā, Lācis… Tiešām viņš,” Elza nočukstēja, uzlūkojot milzīgās, tumšās pēdas slapjajā zemē pie sašķaidītā spaiņa. Viņa pazina meža likumus un saprata, ka šis viesis ir nopietns brīdinājums. Lācis atnāca dēļ viegla loma smaržas, bet, ja reiz tas ir atklājis šo vietu, tas var atgriezties.
Lēmums
Sirds pukstēja ar nepatīkamu smagumu. Tās nakts šausmas un rīta aina bija pārliecinājusi – Elzai tiešām pienācis laiks aiziet. Viņas lēmums par pārcelšanos uz vasarnīcu pie Rīgas, kuru viņa bija lolojusi domās, nu kļuva par gandrīz neapstrīdamu faktu. “Pietiek,” viņa sev stingri teica. “Pietiek riskēt. Mana dzimtene mani sapratīs.”
Bet, kamēr viņa gāja uz savu mazītiņo virtuvi, lai uzvārītu tēju, viņas skatiens uzkavējās uz vecajām ābelēm, kuras vēl klāja vēlie āboli, uz akmens, uz kura reiz sēdēja viņas vīrs, makšķerējot dīķī. Un uz nopļauto zāli, kas liecināja par viņas pašu neatlaidīgo darbu.
Atmiņu siltums
Kādu stundu vēlāk, sēžot pie tējas tases, Elza jau bija nomierinājusies. Viņa paņēma savu vecās fotogrāfiju albumu. Tajā bija bilde, kurā viņa, jauna meitene, sēž uz lauku sētas fona ar ziedu pušķi rokās, un blakus viņai stāv jauns vīrietis, viņas vīrs, ar lepnu smaidu. “Mūsu mājas,” viņa klusi nodomāja. “Tās ir manas saknes. Es braucu te katru gadu ne tikai dēļ atmiņām, bet tāpēc, ka tikai šeit es jūtos pa īstam dzīva.”
Klusumu pārtrauca mazi, klusi trokšņi. Pie mājas durvīm kaut kas šņāca un šņukstēja. Elza piesardzīgi paskatījās pa logu. Tas bija lapsēns. Viņš bija pienācis pārāk tuvu, cerot uz kaut ko ēdamu.
Elza pasmaidīja. Bailes nedaudz atkāpās. Jā, mežs nāk tuvāk. Jā, tas ir bīstami. Bet tas ir arī viņas pasaules neatņemama sastāvdaļa. Lācis, lapsa, odzes — viņi visi dzīvo šajā vietā. Un šī vieta ir daļa no viņas. Tajā dienā Elza sūtīja e-pastu savam dēlam, pastāstot par lāci, un apstiprināja lēmumu par vasarnīcas meklēšanu.
Tomēr, vakarā aizbīdot durvis, viņa ar īpašu rūpību pārbaudīja katru spraugu. Viņa saprata, ka viņa dosies prom. Reiz. Bet ne šodien. Viņa atbrauks arī nākamgad, lai vēl reizi ieraudzītu šo klusumu, šo ainavu, un nopļautu zāli. Tā bija viņas cīņa, viņas gods, viņas uzticība.
Apmēram mēnesi vēlāk, Daina saņēma no Elzas īsziņu: “Viss kārtībā. Atbrauc kādreiz uz tēju. Es vakar ieraudzīju lapsas ģimeni uz lauka. Tas bija brīnišķīgi.” Elzas stāsts kalpoja par spilgtu atgādinājumu mums visiem – par to, cik trausla ir līnija starp civilizāciju un dabu, un par neizmērojamo drosmi, kas nepieciešama, lai turētos pie saknēm, kad visa pasaule tev apkārt kļūst mežonīga.
Vai jums ir nācies sastapt lāci? Pastāstiet par šo pieredzi, ja tāda ir bijusi 🙂
