Sirds pukstēja ar nepatīkamu smagumu. Tās nakts šausmas un rīta aina bija pārliecinājusi – Elzai tiešām pienācis laiks aiziet. Viņas lēmums par pārcelšanos uz vasarnīcu pie Rīgas, kuru viņa bija lolojusi domās, nu kļuva par gandrīz neapstrīdamu faktu. “Pietiek,” viņa sev stingri teica. “Pietiek riskēt. Mans dzimtais gals mani sapratīs.”
Bet, kamēr viņa gāja uz savu mazītiņo virtuvi, lai uzvārītu tēju, viņas skatiens uzkavējās uz vecajām ābelēm, kuras vēl klāja vēlie āboli, uz akmens, uz kura reiz sēdēja viņas vīrs, makšķerējot dīķī… Un uz nopļauto zāli, kas liecināja par viņas pašu neatlaidīgo darbu.
Atmiņu siltums
Kādu stundu vēlāk, sēžot pie tējas tases, Elza jau bija nomierinājusies. Viņa paņēma savu vecās fotogrāfiju albumu. Tajā bija bilde, kurā viņa, jauna meitene, sēž uz lauku sētas fona ar ziedu pušķi rokās, un blakus viņai stāv jauns vīrietis, viņas vīrs, ar lepnu smaidu. “Mūsu mājas,” viņa klusi nodomāja. “Tās ir manas saknes. Es braucu te katru gadu ne tikai dēļ atmiņām, bet tāpēc, ka tikai šeit es jūtos pa īstam dzīva.”
Klusumu pārtrauca mazi, klusi trokšņi. Pie mājas durvīm kaut kas šņāca un šņukstēja. Elza piesardzīgi paskatījās pa logu. Tas bija lapsēns. Viņš bija pienācis pārāk tuvu, cerot uz kaut ko ēdamu.
Elza pasmaidīja. Bailes nedaudz atkāpās. Jā, mežs nāk tuvāk. Jā, tas ir bīstami. Bet tas ir arī viņas pasaules neatņemama sastāvdaļa. Lācis, lapsa, odzes — viņi visi dzīvo šajā vietā. Un šī vieta ir daļa no viņas. Tajā dienā Elza sūtīja e-pastu savam dēlam, pastāstot par lāci, un apstiprināja lēmumu par vasarnīcas meklēšanu.
Tomēr, vakarā aizbīdot durvis, viņa ar īpašu rūpību pārbaudīja katru spraugu. Viņa saprata, ka viņa dosies prom. Reiz. Bet ne šodien. Viņa atbrauks arī nākamgad, lai vēl reizi ieraudzītu šo klusumu, šo ainavu, un nopļautu zāli. Tā bija viņas cīņa, viņas gods, viņas uzticība.
Apmēram mēnesi vēlāk, Daina saņēma no Elzas īsziņu: “Viss kārtībā. Atbrauc kādreiz uz tēju. Es vakar ieraudzīju lapsas ģimeni uz lauka. Tas bija brīnišķīgi.” Elzas stāsts kalpoja par spilgtu atgādinājumu mums visiem – par to, cik trausla ir līnija starp civilizāciju un dabu, un par neizmērojamo drosmi, kas nepieciešama, lai turētos pie saknēm, kad visa pasaule tev apkārt kļūst mežonīga.
Vai jums ir nācies sastapt lāci? Pastāstiet par šo pieredzi, ja tāda ir bijusi 🙂
