Pensionāriem: 5 lietas, ko nekādā gadījumā nevajadzētu atdot saviem bērniem — pat ja tās lūdz

4. Laiks — visvērtīgākā valūta

Ir viens vārds, kas nemanāmi atņem sievietēm mieru un brīvo laiku. Tas ir vārds “vajag”. Vajag pieskatīt mazbērnus, vajag palīdzēt ar remontu, vajag būt gatavai jebkurā brīdī, jo tu taču “brīva”.

Bet patiesībā brīvība nav tad, kad vari visu savu laiku atdot citiem, — tā ir tad, kad vari teikt: “Šodien esmu aizņemta.” Pat ja “aizņemta” nozīmē vienkārši atpūsties ar grāmatu un tējas krūzi.

Daudzas baidās pateikt “nē”, domājot, ka tas izklausīsies savtīgi. Taču rūpes par sevi nav savtība — tā ir cieņa pret savu dzīvi. Pēc sešdesmit laiks kļūst par dārgāko vērtību. To nevar atgriezt, kad tas būs pagājis.

Kāda ir sajūta kad cilvēks “aiziet”, vai nāk eņģelis vai ir gaisma tuneļa galā – kā to var uzzināt

5. Cerība uz savu dzīvi

Visvērtīgākais, ko cilvēks var zaudēt, bieži notiek nemanot — tā ir cerība. Daudzas sievietes pārstāj ticēt, ka priekšā vēl var būt prieks, pārmaiņas vai jauni sapņi. Viņas domā: “Manējie gadi ir aiz muguras, tagad lai dzīvo bērni.”
Tā cilvēks pamazām kļūst par vērotāju, nevis dalībnieku savā dzīvē.

Taču tieši cerība uztur cilvēku dzīvu. Sešdesmit gadu vecumā var doties ceļojumā, sešdesmit astoņos — iemīlēties, septiņdesmit piecos — sākt mācīties jaunu valodu vai atrast draugu, ar kuru kopā sirsnīgi pasmieties.
Cerība ir kā dzinējspēks, kas ļauj saglabāt interesi par dzīvi jebkurā vecumā.

Kam īsti paredzētas svītras vannas dvieļu galos: daudziem par to nav ne jausmas

VIDEO:

Mēs pārāk ilgi esam dzīvojušas citu labā — vīru, bērnu, vecāku. Tas ir dabiski un saprotami. Bet, ja visu atdot un neko neatstāt sev, beigās paliek tukšums. Tāpēc pensijas gados ir svarīgi atcerēties: arī man ir tiesības. Uz savu mājokli. Uz savu naudu. Uz savu laiku. Uz saviem sapņiem. Uz savu dzīvi.

Dzīve nav tikai palīdzība un pienākumi. Tā ir arī iespēja justies labi pašai — izvēlēties savu ceļu, būt mierā ar sevi un baudīt ikdienu. Kad sieviete paliek uzticīga sev un neaizmirst par savām vajadzībām, viņu mīl nevis par to, ko viņa dod, bet par to, kas viņa ir.

Manas krustmātes izcilākā “mājas kūka”: nav jācep un tikai četras sastāvdaļas

Ko jūs par to domājat? Varbūt jums ir savas atziņas vai pieredze, ko būtu vērts pievienot šim sarakstam? Pastāstiet komentāros — būs interesanti salīdzināt!