Parasta, mierīga pastaiga pa mežu dažkārt var izmainīt visu dzīvi — un reizēm pat likties kā brīnums, kas noticis starp cilvēku un dabu
Vīrietis gados, pieredzējis speciālists, kurš bija aizgājis pensijā, dzīvoja mazā mājiņā meža malā. Viņš vienmēr bija mīlējis vientulību un klusumu, kas pletās starp kokiem un upītes čalošanu. Gandrīz katru dienu viņš devās nelielās pastaigās pa pazīstamām taciņām, ko gadiem bija ieminis pats. Mežs viņam bija kā draugs — mierinājums, kur varēja domāt, atcerēties un vienkārši būt.
Tā bija kāda parasta vasaras diena — silta, ar gaisā virmojošu priežu smaržu un kukaiņu dūkoņu. Bet šī diena kļuva par robežu starp ierasto un negaidīto. Ejot pa taku, Mihails pēkšņi apstājās: priekšā, starp kokiem, nostājās vilks.
Dzīvnieks izskrēja uz taciņas pēkšņi, tik tuvu, ka sirmgalvim aizrāvās elpa. Dzintara vilka skatiens sastapās ar cilvēka acīm, un mirkli iestājās pilnīgs klusums — tāds, ka dzirdēt varēja tikai sirds sitienus. Mihaila sejā parādījās izbailes, jo katrs, kas redzējis plēsēju tik tuvu, saprot, cik trausla ir robeža.
Tomēr vilks neuzbruka. Viņš tikai apstājās, vēroja, un pēc brīža pagriezās — devās prom meža dziļumā, ik pa laikam atskatoties pār plecu, it kā gribētu kaut ko pateikt.
👉 Kas notika tālāk…
🐾 Glābšana no lamatām
Daudzus gadus Mihails bija palīdzējis cilvēkiem — klausījies viņu problēmas un centies atvieglot tās. Bet tajā dienā viņa palīdzība bija vajadzīga kādam citam — ne cilvēkam, bet meža dzīvniekam.
Tajā pašā vakarā viņš atkal devās pa to pašu taku un pēkšņi sadzirdēja klusu vaidu. Starp krūmiem viņš pamanīja jaunu vilku — tas bija iesprūdis rūsējušās lamatās. Dzīvnieks vairs necentās tikt laukā, tikai klusi čīkstēja un drebēja.
Mihails juta, kā viņam kļūst žēl šī dzīvnieciņa. Viņš lēni pietuvojās, runāja mierinošā balsī, it kā vilks viņu saprastu. Ar pieredzējušām, drošām rokām viņš atvēra lamatas un atbrīvoja dzīvnieku. Tad, redzot, cik novārdzis tas ir, viņš nolēma vilku paņemt līdzi uz mājām.
Dabūju mantojumā māju Augšdaugavas novadā, bet tā izrādījās vilku ielenkta
Tur, savā nelielajā mājiņā, viņš izmazgāja, apsēja ķepu, deva ēst un dzert. Dienas pagāja, un vilks pamazām atguvās. Viņš kļuva mierīgāks, vairs nešņāca, kad Mihails tuvojās. Starp viņiem izveidojās savāda uzticība — klusa, bet īsta.
Vīrietis viņu nosauca par Sirmo, jo vilka spalva mirdzēja sudrabainos toņos. Kad plēsējs kļuva stiprāks, viņš sāka ilgoties pēc brīvības. Kādu rītu Mihails atvēra durvis, un vilks pazuda mežā, tikai uz mirkli atskatoties. Šķita, ka stāsts ir beidzies, un dzīve atgriezās ierastajā ritmā.
👦 Mazdēla palīdzība
Pagāja dažas nedēļas, līdz Mihaila dzīvē notika kas tāds, kas lika atcerēties Sirmo. Viņa mazdēls, astoņgadīgais Saša, bija atbraucis ciemos uz vasaru. Zēnam patika skriet pa pļavu, lasīt ogas un pētīt kukaiņus. Vienu dienu, kamēr vecaistēvs darbojās dārzā, Saša aizskrēja uz mežu un….
Manam vīram Kārlim alga ir ap 3 tūkstošiem, bet viņš man liek maksāt daļu rēķinu un pirkt produktus
Lasi vēl: 10 augi, kurus es nekad vairs neaudzēšu un neiesaku jums to darīt
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
