Pētījuma ietvaros tika veikts eksperiments, kurā piedalījās 20 cilvēki. Psihologi viņiem nosauca kādu priekšmetu un tas bija jāatrod lielveikalā. Pirmajā mēģinājumā dalībnieki klusēja, bet otrajā reizē viņiem vajadzēja pie sevis atkārtot priekšmeta nosaukumu līdz tas tika atrasts. Loģiski, ka tie, kas runāja, šo priekšmetu atrada ātrāk nekā tie, kas klusēja, taču ne vienmēr tas ir tik vienkārši.
Lupija stāsta, ka runāšana ar sevi ne vienmēr palīdz: “Ja jūs īsti nezināt, kā šis priekšmets izskatās, tad tā nosaukuma atkārtošanai var nebūt nekāda efekta, un tas pat var pasliktināt rezultātus. No otras puses, jūs zināt, ka banāni ir dzelteni un tiem ir noteikta forma, un, atkārtojot vārdu “banāns”, jūs aktivizējat šīs vizuālās īpašības savā prātā, un tas palīdz to atrast.”
Būtībā jums jāsaprot, ko īsti meklējat, lai to varētu atrast.
Kādā citā pētījumā atklāts, ka “runāšana ar sevi var palīdzēt kontrolēt bērna uzvedību. Bērni bieži vien pilda kādu uzdevumu soli pa solim, piemēram, kad sien kurpju šņores, un it kā atgādina sev, ka jākoncentrējas uz konkrēto darbību.”
Tāpat atklāts, ka bērni, kas tikko sākuši staigāt, vairāk koncentrējas uz kādu uzdevumu, ja runā ar sevi.
Varbūt šie “dīvaiņi”, kas ar sevi runā, to dara ar nolūku.
Avots: higherperspectives.com