Džons no Marokas joprojām nespēj saprast, kas notika tajā vakarā viņa Latvijas dzīvoklī. Viņš iznāca no vannas istabas, un viņa saimnieks pieklājīgi viņu sveicināja: “Vieglu garu!” Kādu garu?! Kāpēc “vieglu garu”? Bet tas bija tikai sākums…
1. Čības uz sliekšņa — svēts rituāls
Mēģiniet ieiet latviešu mājās ielas apavos — jūs redzēsiet paniku saimnieku acīs. Runa nav par netīrumiem (lai gan arī par to ir runa). Runa ir par cieņu pret saimniekiem un vietu, kur viņi dzīvo. Mums ir īpašo viesu čības — dažreiz rozā ar spīdumiem, dažreiz formālas vīriešu čības. Vācieši jautā: “Ko darīt, ja izmērs neder?” Mēs paraustam plecus: “Jūs uzvilksiet lielas, bet vismaz jūsu kājas atpūtīsies.”
2. Tēja, kas kalpo visu mūžu
Vakar mana kaimiņiene “iegriezās uz piecām minūtēm iedzert tasi tējas” — viņa aizgāja trijos no rīta. Tas ir normāli. Latviešu tējas dzeršana nav par slāpju remdēšanu; runa ir par to, kas notiek starp pirmo un pēdējo malku. Pie galda viņiem izdodas pārrunāt politiku, bērnus, atvaļinājuma plānus, dzīves jēgu un jaunu seriālu. Marokā dzer kafiju ceļā, mēs uzvārām tēju un uz dažām stundām apsēžamies.
3. “Apsēdīsimies ceļam” – sekundes pauze pirms haosa
Čemodāns ir sapakots, taksometrs gaida, bet visi apsēžas un klusē. Apmēram trīsdesmit sekundes. Ārzemnieki panikā: “Mēs nokavēsim lidojumu!” Bet mēs zinām: šajā pusminūtē kāds noteikti atcerēsies aizmirstus dokumentus vai izslēgs gludekli. Statistika pārbaudīta paaudzēs.
4. Supersievietes vecmāmiņas
65 gadu vecumā amerikāņu sievietes pierakstās jogai, japānietes sāk ceļot, un latviešu vecmāmiņas… kļūst par supercilvēkiem. Viņas vienlaikus auklē savus mazbērnus, konsultējas ar kaimiņiem par dažādiem jautājumiem, audzē gurķus uz balkona un zina, kurš no kura ir šķīries mājā otrpus ielai. NASA vajadzētu izpētīt viņu laika plānošanu.
5. Skūpstīšanās tikai iekšpusē
Ārzemnieki nepievērš lielu nozīmi sliekšņiem; viņi var sveicināties pāri tiem un skūpstīties. “Kāpēc tu atlēci atpakaļ?” apjukusi jautā francūziete, kad latviešu puisis durvīs pēkšņi atraujas no skūpsta. Slieksnis nav tikai koka gabals zem kājām; tā ir robeža starp pasaulēm. Skūpstīties pāri tam ir briesmīga recepte. Misticisms? Varbūt. Bet kāpēc riskēt?
6. Trīs grādi ir normāli
“Man ir grādi ekonomikā, jurisprudencē, un es pabeidzu psiholoģijas kursus,” saka veikala pārdevējs. Ārzemnieki ir samulsuši: “Kāpēc tik daudz mācīties?” Bet mēs nezinām. Mēs vienkārši domājam, ka jo vairāk tu zini, jo… mēs nezinām ko, bet noteikti labāk, uzticamāk vai kaut ko tamlīdzīgu. Mēs domājam par izglītību kā par apdrošināšanu — ja nu tā noder?
7. Suņi Hruščova laika dzīvokļos — fizikas brīnumi
Alabaja suns vienistabas dzīvoklī, vācu doga suns sešu kvadrātmetru virtuvē vai vācu aitu suns, kas mierīgi guļ uz piektā stāva balkona. Eiropieši to uzskata par nepiemērotu izturēšanos pret dzīvniekiem, bet nez kāpēc suņi ir apmierināti. Varbūt tas ir tāpēc, ka latviešu mīlestība pret mājdzīvniekiem netiek mērīta kvadrātmetros.
8. Pašārstēšanās kā nacionālais sporta veids
“Man sāp galva.” — “Izmēri asinsspiedienu, iedzer piparmētru tēju un uzliec kompresi uz pieres.” Latvietis vispirms pats sevi ārstēs, tad lūgs padomu kaimiņam, tad palasīs informāciju internetā un tikai tad, ja kaut kas kļūst patiešām nopietns, dosies pie speciālista. Vakuumterapija, sinepju plāksteri, kāpostu lapas — arsenāls, kas mulsina Rietumu apmeklētājus, kuri pieraduši pilnībā uzticēties speciālistiem.
9. Papēži pret stihijām
Ir mīnus divdesmit grādi, apledojuši apstākļi, un latviešu meitene augstpapēžu kurpēs ”lido” uz autobusu — un paspēj laikā! Viņa nekrīt, nelauž papēdi un izskatās kā tikko no žurnāla. Itāļi klusībā aplaudē: viņu kurpes par šādiem varoņdarbiem iegūtu medaļas.
10. Somas ir mūsu viss
Kāpēc pirkt iepirkumu maisiņu, ja vari iegādāties izturīgu no Auchan? Un, ja tas saplīst, virtuves atvilktnē ir vēl desmit. Vides aizstāvji ir samulsuši, bet mēs tos izmantojam atkārtoti! Vai tā nav rūpes par planētu?
11. Viesi = ģimene vakaram
“Ienāciet uz tēju” latviešu valodā nozīmē “Gatavojieties pavadīt šeit nākamās sešas stundas”. Galds ir pilns ar ēdienu, sarunas nekad nebeidzas, un ir nepieklājīgi aiziet, kamēr saimnieki nesāk žāvāties. Eiropieši plāno tikšanās stundu, mēs tās plānojam visu atlikušo mūžu.
12. “Izbaudiet savu tvaiku!” – noslēpums pasaulei
Japāņi apsveic ar ķiršu ziedēšanu, vācieši ar alu, un mēs apsveicam ar dušošanos. No kurienes tas radās? Kāpēc “gaisma”? Un kāds sakars ar “tvaiku”, ja cilvēks tikko nomazgājies? Ārzemnieki meklē loģiku, mēs vienkārši smaidām un vēlam labu veselību.
13. Joki kā parole
Pastāstiet joku – nav par ko. Nesapratāt? Atvainojiet, jūs neesat viens no mums. Latviešu humors ir šifrs, ko nevar atšifrēt bez kultūras koda. Ārzemnieki pieraksta mūsu jokus, lai vēlāk tos izanalizētu, bet maģija tulkojumā pazūd.
14. Vecais Jaunais gads – cerības svinības
“Darīsim to vēlreiz!” mēs sakām liktenim un svinam Jauno gadu otro reizi. Kas zina, varbūt šoreiz mūsu vēlmes piepildīsies? Turklāt mēs varam pabeigt savus rosola salātus un pabeigt savas nepabeigtās dziesmas. Pārējā pasaule svin vienreiz, mēs divreiz. Kurš no mums ir gudrāks?
15. Tosti kā vārdu māksla
Visi pie galda ir dzejnieki un filozofi. “Tāpēc dzersim par…” – un tad desmit minūtes skaistu vārdu par draudzību, mīlestību un panākumiem. Vācieši saka “Prost!” un dzer. Mēs vispirms sakām skaistu filozofisku runu, tad dzeram un tad apspriežam teikto.
16. Bērzu sula — šķidra nostalģija
Viens malks — un tu esi atpakaļ bērnībā, pie vecmāmiņas ciematā, kur pavasaris smaržo pēc sniegpulkstenītēm un laime ietilpst trīs litru burkā. Ārzemnieki sarauc pieri: “Tas ir dīvaini salds un vienlaikus pliekans.” Mēs pamājam: “Bet tas ir veselīgi, un savā veidā.”
17. Dzīvošana paaudzēs
Trīs paaudzes divistabu dzīvoklī — nevis traģēdija, bet gan ģimenes lieta. Vecmāmiņa gatavo ēst, mamma strādā, bērni iet skolā, un vectētiņš visiem sniedz padomus. Amerikāņi pārceļas 18 gadu vecumā, bet mēs bieži vien saglabājam siltas ģimenes saites — kopā ir jautrāk.
18. “Meitene” jebkurā vecumā
“Meitene, cik maksā maize?” viņi jautā pārdevējai, kas vecāka par piecdesmit. Un viņa neapvainojas; viņa smaida. Latvijā “meitene” ir kompliments neatkarīgi no pases. Feministes ir neizpratnē, bet mūsu sievietes vienkārši ir sajūsmā.
Lasi vēl: Decembris būs absolūti neparasts: meteorologi ir publicējuši atjauninātu prognozi
19. Padomju multfilmas kā antidepresants
“Vinnijs Pūks”, “Nu, tikai pagaidi!” un “Krokodils Gena” ir mūsu nacionālā terapija. Trīsdesmit gadu vecumā mēs tās skatāmies vēlreiz un visu saprotam no jauna. Bērni smejas par attēliem, pieaugušie par nozīmi, ko bērnībā ir palaiduši garām.
20. “Kā tev klājas?” ir ielūgums uz lugu
Amerikānis atbildēs: “Labi, paldies.” Latvietis sāks stāstīt stāstu. Detalizēti. Ar priekšvēsturi un secinājumiem. “Kā tev klājas?” mums nav pieklājīga formalitāte, bet gan patiesa interese par otra cilvēka dzīvi. Esiet gatavi klausīties. Ārzemnieki mūs pēta kā eksotisku sugu, bet mēs vienkārši dzīvojam savu dzīvi, cik labi vien spējam. Un, godīgi sakot, mums patīk pārsteigt pasauli. Galu galā, globālā vienveidības pasaulē ir patīkami palikt mazliet noslēpumam — pat sev pašiem.
