16. Bērzu sula — šķidra nostalģija
Viens malks — un tu esi atpakaļ bērnībā, pie vecmāmiņas ciematā, kur pavasaris smaržo pēc sniegpulkstenītēm un laime ietilpst trīs litru burkā. Ārzemnieki sarauc pieri: “Tas ir dīvaini salds un vienlaikus pliekans.” Mēs pamājam: “Bet tas ir veselīgi, un savā veidā.”
17. Dzīvošana paaudzēs
Trīs paaudzes divistabu dzīvoklī — nevis traģēdija, bet gan ģimenes lieta. Vecmāmiņa gatavo ēst, mamma strādā, bērni iet skolā, un vectētiņš visiem sniedz padomus. Amerikāņi pārceļas 18 gadu vecumā, bet mēs bieži vien saglabājam siltas ģimenes saites — kopā ir jautrāk.
18. “Meitene” jebkurā vecumā
“Meitene, cik maksā maize?” viņi jautā pārdevējai, kas vecāka par piecdesmit. Un viņa neapvainojas; viņa smaida. Latvijā “meitene” ir kompliments neatkarīgi no pases. Feministes ir neizpratnē, bet mūsu sievietes vienkārši ir sajūsmā.
Lasi vēl: Decembris būs absolūti neparasts: meteorologi ir publicējuši atjauninātu prognozi
Tevi arī varētu interesētVIDEO:
19. Padomju multfilmas kā antidepresants
“Vinnijs Pūks”, “Nu, tikai pagaidi!” un “Krokodils Gena” ir mūsu nacionālā terapija. Trīsdesmit gadu vecumā mēs tās skatāmies vēlreiz un visu saprotam no jauna. Bērni smejas par attēliem, pieaugušie par nozīmi, ko bērnībā ir palaiduši garām.
20. “Kā tev klājas?” ir ielūgums uz lugu
Amerikānis atbildēs: “Labi, paldies.” Latvietis sāks stāstīt stāstu. Detalizēti. Ar priekšvēsturi un secinājumiem. “Kā tev klājas?” mums nav pieklājīga formalitāte, bet gan patiesa interese par otra cilvēka dzīvi. Esiet gatavi klausīties. Ārzemnieki mūs pēta kā eksotisku sugu, bet mēs vienkārši dzīvojam savu dzīvi, cik labi vien spējam. Un, godīgi sakot, mums patīk pārsteigt pasauli. Galu galā, globālā vienveidības pasaulē ir patīkami palikt mazliet noslēpumam — pat sev pašiem.
