Mans stāsts maz atšķiras no citu naivu meiteņu-studenšu neveiksmīgām laulībām. Ja nu vienīgi ar vecumu. Es apprecējos ar vīrieti, kuram bija tolaik 36 gadi, lai gan pati mācījos augstskolā otrā kursā.
Viņš strādāja par pasniedzēju, bet ne manā universitātē. Tā bija pilnīgi cita profila mācību iestāde. Mūs iepazīstināja draudzene, kura jau pirmajā dienā mani brīdināja: ar šo cilvēku nevajag neko vairāk kā tikai draudzību.
Lieta tāda, ka ne pirmo gadu viņam līdzi nāca tāda cilvēka reputācija, kurš uzsāk romānus ar studentēm. Turklāt viņš nekad nebija oficiāli precējies, viņam nebija bērnu, jā, un arī pastāvīgas dzīvesbiedres viņam līdzās neredzēja.
Lasi vēl: Pameta mīļāko, kas bija stāvoklī, bet pēc pusgada saņēma vēstuli un no kauna gandrīz zemē ielīda/
Visas meitenes ar viņu bija īsās attiecībās, vienkārši gribēja kaut līdzās pastāvēt šim tipam.
Es nepaklausīju draudzeni, domāja, ka viņa man to visu stāsta greizsirdības dēļ.
Bet ar to pašu brīdi viss aizgāja kā reiz pēc viņas scenārija: pirmajā mūsu lietišķajā tikšanās reizē (man viņu rekomendēja kā labu juristu) viņš sāka man piesieties…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
