Sākumā uzaicinājums uz restorānu, pēc tam tādi divdomīgi mājieni kā “iesim pie manis”, uz kuriem es neatbildēju. Bet vīrietis neatlaidās.
Pēc nedēļas es pati sapratu, ka esmu iemīlējusies šajā cilvēkā. Mēs satikāmies pusgadu, pēc tam gan viņa, gan mani vecāki sāka mudināt iet uz dzimtsarakstu nodaļu, lai nav kauns kaimiņiem acīs skatīties.
Mēs sarakstījāmies un sākām dzīvot īrētā dzīvoklī, es mācījos, bet vīrs strādāja.
Pēc dažiem mēnešiem sāka notikt dīvainas lietas. Vīrs sāka bieži braukt komandējumos, kuri iepriekš viņam nekad nebija, pārstāja pievērst man uzmanību kā sievietei, nemitīgi kliedza un bija nokaitināts bez iemesla.
Kulminācija bija, kad viņš neieradās mājās atzīmēt Jauno Gadu, un tieši tāpat pazuda 8. martā, vispār aizmirsa, ka ir tādi svētki.
Kad es tieši pajautāju, vai vīram nav mīļākās, un pat solīju viņu palaist vaļā bez problēmām, tas ar putām uz lūpām kliedza, ka esmu traka.
Sievietes it kā pašas izfantazē sev visādas nelaimes un tām tic. Es kādu laiku pat uzķēros uz viņa vārdiem.
Viss kļuva skaidrs, kad viņa prombūtnē pie durvju sliekšņa parādījās aptuveni 60 gadus veca sieviete.
Viņa stādījās priekšā kā kaut kādas Allas māte, ar kuru mans vīrs satiekas teju kopš mūsu kāzu dienas.
Lasi vēl: Pameta mīļāko, kas bija stāvoklī, bet pēc pusgada saņēma vēstuli un no kauna gandrīz zemē ielīda/
Zīmogu pasē un gredzenu, protams, viņš no mīļākās slēpa, solīja precēties. Bet Allas māte, nojaušot ko nelāgu, ielīda mana vīra somā un atvēra pasi.
Izrādījās, ka šī meitene ir smagi slima, jā, un vēl stāvoklī no šī gļēvuļa.
Tagad esmu šķīrusies un neticu vīriešiem.
Tas gan traki