Šeit viss ir savādāk: valoda, laikapstākļi, ēdiens, brīvdienas, attiecības. Kā saka, tu devies uz izglītību un aizbraucis ar jaunu skatījumu uz pasauli. Šeit ir astoņi atklājumi, kas burtiski samulsināja marokāņu studentu, kurš nolēma studēt Latvijā.
Aukstums, ko nevar izskaidrot vārdos
Lidojot prom no Fesas, viņa domāja, ka ziema ir tad, kad pirksti salst. Latvijā viņa atklāja: ziema ir tad, kad ausis sāk svilpot aukstumā, skropstas salst pie plakstiņiem un suns uz tevi skatās pārmetoši: “Vai tu nopietni, tu izgāji ārā?” Kad temperatūra nokritās līdz -20°C, skolotāja teica: “Paliec mājās un iedzer tēju.” Tas bija absolūtas apgaismības brīdis: ja pat latvieši baidās iet ārā, tam jābūt nopietni.
Uarzazātē, studentes dzimtajā pilsētā, ziemā temperatūra var noslīdēt līdz -1°C — un tikai naktī. Dienā joprojām ir +18°C. Latvijā -1°C ir gandrīz pavasaris. Cilvēki noņem cepures. Dažreiz arī jakas.
Latviešu pankūkas ir uzkoda. Nevis atsevišķs ēdiens
Brokastu laikā viņa pirmo reizi nogaršoja pankūkas ar biezpienu. Viņa to apēda un gaidīja otro. Jo pankūkas izrādījās “plaukstas lielumā”. Marokā pankūkas ir kā galdauts. Viens, un tu esi paēdis. Tad bija pankūkas ar kaviāru. Tad ar medu. Tad ar gaļu. Taču to izmērs joprojām palika noslēpums. Kā mazas saulītes, kas izskatās skaisti, bet, kad tās ēd, ir kā grauzt kalendāra lapu.
Latviešu vasarnīca — atpūtas vieta. Un kaķi
Kādu dienu draugi uzaicināja viņu uz savu vasarnīcu. Viņa domāja, ka tā ir kaut kas līdzīgs vasarnīcai ar šūpuļtīklu. Bet izrādījās, ka tā ir vesela filozofija. Pirts, grils, dārza dobes, bērzi, makšķerēšana, kaķis un tēja litra krūzē. Vasaras mājā nav Wi-Fi, bet tur ir vectēvs, kurš stāsta stāstus par saviem trīsdesmit sešiem gadiem kādā valstī. Un tu klausies, jo viss ir īsts. Pat odi. Marokas dārzi ir par estētiku. Latviešu vasarnīca ir par “pamēģini izaudzēt savas dilles”.
Latviešu meitene ir kā pirmizrāde: viņa vienmēr piesaista uzmanību
Visās ielās, autobusos, slidotavā – uzmanība izskatam ir visur. Latviešu meitenes ir ģērbušās perfekti: mati, manikīrs, aksesuāri – pat ja viņas dodas tikai uz maiznīcu. Marokā meitene ballītē var izskatīties krāšņa, bet ikdienā viņa ir atturīgāka. Šeit, pēc kāda studenta teiktā, visi jūtas tā, it kā dotos uz kastingu. Skaisti – par to nav šaubu. Bet ir tā, it kā kāds pastāvīgi vērtētu. Viņas mati, viņas gaita, viņas skatiens — visam jābūt kadrā.
Sniegs ir skaists, tomēr mānīgs
Bērzu, pūkaina sniega un sarkanu šalļu fotogrāfijas saņem desmitiem atzīmju “Patīk” no viņas draugiem Marokā. Bet aizkulisēs notiek asaras, kad viņas zābaki samirkst, deguns sasalst un garām pabrauc mikroautobuss, apšļakstot viņu ar slapjo sniegu. Latvijā ziema nav tikai gadalaiks. Tas ir īpašs režīms. Jums jāzina, kā elpot, kā ģērbties, kā staigāt pa ledu, lai nenonāktu YouTube “ziemas kritienu” izlasē. Bet pirmo sniegu viņa atceras kā maģiju. Klusums, dzirksteles gaisā un viss apkārt — balts. Kā pasakā. Tikai ļoti auksts.
Dzīvnieki, kas guļ gultās
Marokā kaķi dzīvo uz ielas. Un tas ir normāli. Tu tos paglaudi un ej tālāk. Bet Latvijā kaķis ir ģimenes loceklis. Ar savu dvieli, vārdu, personību un multfilmu abonementu. Studenti samulsināja kultūras disonanse, kad viņa metro ieraudzīja meiteni noskūpstām suni uz auss. Un tad tas pats suns ēda pelmeņus no viņas rokas. Marokāņiem tas ir pāri robežai. Viņu kultūrā dzīvnieki ir tuvi, bet ne mājās. Ne zem segas. Ne pie viena galda. Tas nav ne labi, ne slikti — tas vienkārši ir citādi.
Jāņi, tas ir milzu pasākums visiem
Latvieši Jāņu un Līgo svētkus svin ar vērienu. Pat iespējams vairāk kā Jauno gadu. Visur ir balles, mūzika, alus, un, protams, siers. Studentei likās interesanti, ka visi dodas uz pļavām un vāc nezāles, kuras patiesībā šajā laikā ir Jāņu zāles. Tas viss bija tik maģiski. Marokā ko šādu nesvin.
Jaunais gads — svētki, kas sasilda
Jauno gadu Marokā nesvin. Ne tādā mērogā. Bet Latvijā tā ir nacionālā histērija. Ziemassvētku eglītes, gaismiņas, dziesmas, šampanietis, Salna vecītis, prezidenta apsveikumi. Viss uzreiz, un viss ļoti sirsnīgi.
Lasi vēl: Eksperti brīdina, ka lielu naudas summu glabāšana bankas kartē nav laba ideja: stāsta kāpēc
Viņai tas bija kā filmā: vispirms ēst gatavošana, tad pusnakts gaidīšana, tad dejas, tad uguņošana. Viņa teica, ka tā bija pirmā reize, kad redzēja visu valsti svinam vienbalsīgi. Pat tie, kas nesvin, kaut kādā veidā iesaistās. Pēc tam viņa katru 31. decembri pērk mandarīnus. Pat ja ir karsts un mājās ir palmas. Jo tā tas ir Latvijā. Un viņai tas patīk.
Beigas, bet ne fināls
Latvija ir valsts, kas pārsteidz nevis ar faktiem, bet ar attieksmi. Šeit var sastingt līdz kaulam, bet sasildīties sarunā ar svešinieku. Šeit jūs, iespējams, nesapratīsiet, ko kāds teica, bet jūs noteikti varēsiet sajust, ko viņš ar to domāja.
