Jauna meitene ieradās ciemā. Viena. Bez radiniekiem. Līdzi viņai bija tikai neliela ceļasoma. Vietējie iedzīvotāji minēja: kas viņa tāda ir? Viņa apmetās mājā, kur kādreiz dzīvoja Vizma – vietējā vecenīte
Viņa nebija redzēta jau aptuveni divus ar pusi gadus. Inspektors kopā ar meklētājiem organizēja mežu pārmeklēšanu, vietējo iedzīvotāju aptaujas ciemā un kaimiņu apdzīvotās vietās. Vizma bija pazudusi. Viņai jau bija ļoti cienījams vecums, devītais gadu desmits pilnā sparā. Ja ar viņu kaut kas bija noticis, viņa diez vai pati būtu izdzīvojusi.
Neviens no radiniekiem nebija ieradies. Tāpēc ciemā domāja, ka vecenītei neviena nav. Un te pēkšņi, ne no šā, ne no tā, ierodas meitene. Vai tiešām kāda mazmazmeita? Vai arī radinieki nebija gribējuši apgrūtināties un pārdeva zemes gabalu ar māju? Jaunā saimniece ātri iejutās. Jau pirmajās dienās viņa attīrīja dobes un dārzu no nezālēm. Pēc tam sāka labot žogu, māju. Aizbrauca uz pilsētu pēc instrumentiem. Visu darīja pati – vīrieši vēroja un brīnījās. Tik jauna, bet tādas prasmes! Ne katram puisim ir dots būt tik prasmīgam.
Viņa šķita dīvaina. Vairākas reizes mēģināja ar viņu iepazīties. Meitene izrādījās dīvaina. Viņa vai nu klusēja atbildē, vai runāja mīklās.
– Kā tevi sauc, skaistule?
– Sauciet kaut par Lakstīgalu, kaut par Klinšu rozi, kaut par Lapsu.
– Un no kurienes pie mums esi atbraukusi?
– No turienes, kur vēji siltāki un lietus nav redzams.
Īsāk sakot, divu mēnešu laikā neviens ar viņu īsti neiepazinās. Noslēgta un ļoti neparasta. Daudzi brīnījās – mēneša laikā māja kļuva kā jauna, bet uz zemes gabala jau sāka lauzties cauri jauni dzinumi – meitene bija paspējusi uz sezonu. Savukārt otrā mēneša beigās viņa iegādājās melnu suni. Lielu, ļaunu. Ikviens, kas tuvojās, tas sāka rūkt, un tā, ka pat sirds satrūkās. Vietējiem puišiem svešiniece šķita diezgan pievilcīga. Slaida, simpātiska, zaļām acīm. Stingra un dīvaina, bet tās ir sīkumi, ja atrod pareizo pieeju.
Kādu reizi agri no rīta meitene ieraudzīja, ka viņu vēro kāds puisis. Pieliekot grābekli pie žoga, viņa piegāja viņam klāt.
– Vai vari man palīdzēt? Vakar mēģināju atvērt pagraba lūku – tā iestrēga. Varbūt kaut kas ar eņģēm.
– Protams, skaistule. Ja pateiksi savu vārdu.
– Aija.
– Un es esmu Mārtiņš. Priekš tevis var saukt par Māri.
Mannas putra – no bērnudārza klasikas līdz izsmalcinātam desertam
Pēc sudraba kāzu jubilejas es noīrēju dzīvokli, bet mans vīrs Valdis joprojām nesaprot kāpēc
Jaunā cilvēka domās pazibēja: “Beidzot, pieķērās. Citādi visu laiku klusēja, izlikās par labu meiteni.” Pārbaudījusi, ka neviens nepamanīja, kā viņa ielūdza puisi pie sevis, meitene ielaida Mārtiņu mājā. Viņš, it kā šeit jau būtu bijis, devās uz pagrabu bez norādēm.
Vakarā ciematā sacēlās troksnis. Pazudis viens no iedzīvotājiem. Inspektors sāka interesēties, kurš ko redzējis. Izrādījās, viena no iedzīvotājām pa logu pamanīja, ka puisis gāja uz māju, kur dzīvoja svešiniece. Sarunā ar inspektoru Aija teica, it kā Mārtiņš būtu palīdzējis viņai salabot pagraba durvis un pēc tam solījis saplūkt viņai meža ziedu pušķīti. Vairāk viņa viņu neesot redzējusi.
Pēc divām dienām notika otrais gadījums. Un atkal neviens īsti neko nezināja. Tas, starp citu, Mārtiņa draugs – Toms. Viņam bija patiesi slikta reputācija – braukāja, komunicēja ar ne tiem labākajiem ciema cilvēkiem. Vairākas reizes tika pieķerts. Inspektors pat uzelpoja ar atvieglojumu, lai gan viņam bija jāsāk meklēšanas procedūra. Lietā iesaistījās izmeklētāji no novada centra. Pat solīja piešķirt pilsētniekus, ja situācija neuzlabosies.
Visi apkārtnē zināja, ka Toms, Mārtiņš un Pēteris bija draugi. Viņi trīs bieži uzsāka neveselīgas aktivitātes. Pēdējais, kas palicis no šīs trijotnes, turēja aizdomās Aiju. Un pat izstrādāja plānu, kā izvilināt no viņas visu patiesību. Agri no rīta, kad saule vēl tikai gatavojās lēkt, meitene devās uz aku pēc ūdens. Tur viņš arī viņu uzlaikoja.
– Labu rītiņu. Domā, ka es nesaprotu, ka tu esi iesaistīta manu draugu pazušanā?
Puisis strauji izlēca no aiz akas un, nonākot tieši Aijas priekšā.
– Tagad tu man visu izstāstīsi, citādi kādu dienu tu un tavs melnais krancis viena jauka diena aizmuks un tu viņu nesasauksi atpakaļ. Saprati?
– Es ne…
Skaļš sauciens pārtrauca meiteni.
– Nemelno. Kur tu viņus turi? Ejam pie tevis, un tu viņus atlaidīsi.
Kāpēc somu mājsaimnieces trauku mazgāšanai neizmanto sūkļus; ko viņas ir izgudrojušas to vietā
Kopā ar Aiju Pēteris devās tieši uz viņas zemes gabalu. Ciematā vēl visi gulēja, un neviens nevarēja pat iedomāties, kas tajā brīdī notiek uz ielas. Zaļacainā skaistule ar žestu nomierināja suni, kurš bija gatavs uzrūkt ciemata iedzīvotājam. Pēc tam viņi abi iegāja mājā. Negaidīti meitene sāka šņukstēt.
– Tikai nevajag visu šo. Vienkārši pasaki, kur mani draugi, un tev nekas nebūs.
Aija nešņukstēja, bet gan smējās. Durvis pašas aizcirtās aiz Pētera muguras. Meitene lieliski saprata, ka tas ir tikai īslaicīgi. Drīz puisis nāks pie prāta. Bet ar šīm minūtēm viņai pietika, lai īstenotu plānu. Aija atvēra pagraba lūku un kā lupatu lelli iemeta Pēteri lejā. Pēc tam nolaidās pati un aizvilka viņu pie draugiem.
Visi trīs – Mārtiņš, Toms un nu arī Pēteris izrādījās sasieti. Pirmie divi lūdza ūdeni. Gaiss bija sauss un ass no putekļiem. Aija iegāja telpā ar petrolejas laternu.
– Ko mēs tev izdarījām? Ja nevēlies iepazīties – vienkārši pasaki. Kāpēc rīkot visu šo cirku?
Visvairāk sūdzējās Pēteris. Pārējie bija bez spēka. Aija piegāja tuvāk, kārtīgi apskatīja savus ciemiņus un atkal iesmējās. Viņa atkāpās dažus metrus un tad notika neticamais!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
