Mana paziņa Sāra atbrauca ciemos uz Rīgu marta beigās. Viņa ir amerikāniete, kura iepriekš bija ceļojusi pa Eiropu, taču Latvijā viesojās pirmo reizi.
Es nojautu, ka būs lietas, kas viņu pārsteigs, bet nevarēju iedomāties, ka lielāko izbrīnu radīs parasts ūdens spainis. Viss sākās ar pavisam vienkāršu teikumu: “Pirms Lieldienām mājās jāuztaisa kārtīga ģenerāltīrīšana.”
Sāra ar prieku pieteicās palīdzēt, taču viņas acis iepletās, ieraugot, ka es leju ūdeni bļodā, meklēju lupatu un taisos mazgāt grīdu, nometusies ceļos. Viņa uz mani skatījās tā, it kā es būtu izvilcis senu ogļu gludekli. Viņas prātā uzreiz izveidojās bilde: ja cilvēks mazgā grīdu ar rokām, tātad viņam nav tehnikas un viņš dzīvo kaut kādā pagātnē, par ko rāda ārzemju ziņās.
Trīs mājas un dažādi stāsti par sadzīvi
Es nolēmu nestrīdēties, bet vienkārši parādīt, kā cilvēki pie mums dzīvo. Mēs iegriezāmies trīs dažādos mājokļos, lai viņa pati varētu izdarīt secinājumus.
Vispirms mēs apciemojām paziņu jaunā projekta dzīvoklī. Tur koridorā stāvēja jaunākās paaudzes robots-putekļusūcējs, tvaika mops ar vismaz desmit uzgaļiem un atsevišķs aparāts mīkstajām mēbelēm. Sāra to ieraudzīja un apmulsusi jautāja: “Bet kāpēc tad vispār kaut kas jātīra ar rokām?”
Es paskaidroju, ka tehnika tagad ir pieejama ikvienam, kurš to vēlas. Taču Lieldienu tīrīšana nav stāsts par to, ka trūktu mopa vai robota. Tā ir tradīcija. Tas ir veids, kā iztīrīt katru stūrīti, izmest lieko un sajust, ka mājoklis sāk elpot. Neviens robots neizmazgās aiz radiatoriem vai zem grīdlīstēm tik rūpīgi kā paša rokas.
Mūsdienīga dzīve un personīgā izvēle
Tālāk mēs devāmies pie manas tantes, kurai ir pāri septiņdesmit un kura dzīvo vecā centra namā. Arī viņa mazgā grīdu ar rokām, lai gan vannasistabā viņai stāv jauna veļas mašīna ar žāvētāju, virtuvē ir moderna indukcijas plīts, bet koridorā darbojas “viedās mājas” sistēma, ko uzstādījis mazdēls. Sāra ienāca un vairākas minūtes vienkārši klusējot skatījās apkārt.
Viņa gaidīja ieraudzīt kaut ko noplukušu, bet ieraudzīja perfektu kārtību, ziedus uz palodzēm un pašas saimnieces tamborētas salvetes. Sāra pajautāja tantei: “Kāpēc jūs nepērkat mopu? Jums taču ir grūti.” Tante tikai pasmējās un teica, ka mops viņai ir skapī, bet viņai patīk sajust grīdu. Viņa to sauc par savu sportu un meditāciju.
Beigās mēs atgriezāmies pie manis. Es atvēru skapi un parādīju, ka man tur stāv gan robots, gan parastais mops, gan dažādas lupatiņas. Es katru lietu izmantoju savādāk. Robots braukā ikdienā, mops noder, kad slinkums liekties, bet rokas – kad gribas, lai viss ir perfekti.
Godīga saruna pie tējas tases
Šajā brīdī Sāra vairs nebrīnījās. Viņa sēdēja virtuvē, dzēra tēju ar brūkleņu ievārījumu un pēkšņi teica: “Zini, ASV, ja kaimiņi redzētu, ka kāds mazgā grīdu ar rokām, viņi nodomātu, ka ir notikusi kāda katastrofa. Mēs esam pieraduši, ka tīrību vienkārši nopērk kā pakalpojumu vai ierīci. Bet šeit es redzu, ka tīrība ir attieksme.”
Es neizturēju un pajautāju tieši: “Sāra, atzīsties, vai tiešām, lidojot šurp, tu domāji, ka mēs te dzīvojam netīrībā un nekārtībā?” Viņa brītiņu klusēja, nodūra acis un pamāja ar galvu. Viņa teica, ka gaidījusi kaut ko līdzīgu tam, ko rāda ziņās, un tagad viņai ir nedaudz kauns.
Es viņai mēģināju paskaidrot mūsu skatpunktu. Šeit mēs nedalām dzīvi “kā pie cilvēkiem” un “kā pie mums”. Kāds mazgā ar rokām, kāds pērk robotu par tūkstoti eiro, bet kāds cits izmanto uzkopšanas servisu. Tas viss pastāv līdzās vienā pilsētā un pat vienā dzīvoklī. Mums par to nav stresa, bet viņiem tas liekas kaut kas ārkārtējs.
Tīrība, ko nevar nopirkt veikalā
Sāra pat palūdza mani iemācīt viņai “mūsu metodi”. Viņa gribēja pamēģināt izmazgāt grīdu ar rokām, kad atgriezīsies mājās Atlantā. Ne tāpēc, ka viņai nebūtu mopa, bet tāpēc, ka viņa gribēja sajust to mierīgo pamatīgumu, ko ieraudzīja mūsu mājās.
Mēs kopā pabeidzām Lieldienu tīrīšanu. Viņa lēja ūdeni, grieza lupatu un berza stūrus. Kādā brīdī viņa iesmējās un atzina, ka pat nav domājusi, ka tas var būt tik patīkami. Vakarā, kad viss spīdēja, viņa sēdēja uz palodzes, skatījās pagalmā un klusi teica: “Zini, es pirmo reizi ilgā laikā jūtos mierīgi. Mums mājās viss tiek darīts ķeksīša pēc, bet šeit viss tiek darīts sev.”
Tad es nodomāju, cik daudz stereotipu sabrūk, kad cilvēks ierauga realitāti savām acīm. Sāra atbrauca ar aizspriedumiem, bet aizbrauca ar ievārījuma recepti, mājīgu pagalmu fotogrāfijām un stāstu par to, kā grīdas mazgāšana var palīdzēt sakārtot galvu.
