Rīts Valmierā sākās pavisam parasti, ar ierasto steigu un spirgto rīta gaisu, kas raksturīgs šai pilsētai. Es biju tikko pavadījusi savu dēlu līdz skolas vārtiem un devos atpakaļ uz automašīnu, domās jau plānojot dienas darbus un tikšanās.
Valmiera rīta stundās ir īpaša – dūmakaina, nedaudz ruda no rudenīgajām lapām un piepildīta ar dzinēju rūkoņu, kas pamazām pierimst, kad bērni ir droši nogādāti aiz skolas durvīm. Gājēju pārejas ir pilnas ar maziem un lieliem gājējiem, katrs savā ritmā dodas pretī jaunai dienai.
Es gāju pa ietvi, iegrimusi savā ikdienas rutīnā, cieši pievilkusi mēteli, lai pasargātos no dzestrā vēja. Tobrīd es biju tā saucamajā “autopilota” režīmā – tajā stāvoklī, kad ķermenis kustas automātiski, bet prāts jau atrodas sapulcēs, neatbildētos e-pastos un plānos par vakariņām.
Pasaule ap mani šķita pilnīgi paredzama un sakārtota, līdz vienam mirklim, kas mainīja manu rīta trajektoriju.
Pie paša gājēju celiņa malas, tieši tur, kur vecāki parasti apstājas uz īsu mirkli, lai pēdējo reizi ciešāk aizvilktu bērna jakas rāvējslēdzēju vai sakārtotu silti pietīto šalli, es pamanīju irdenajā sniegā kaut ko svešu. Tas nebija nedz nomests papīrs, nedz no koka nokritis apsarmojis zars.
Starp svaigi sasnigušajām pārslām un ledus kristāliem spīdēja kaut kas tumšs un gluds. Tas bija mūsdienīgs viedtālrunis glītā, bet redzami lietotā un nedaudz nobružātā vāciņā.
Tas gulēja turpat pie apmales, daļēji ieputināts un gandrīz nemanāms tiem, kas steigā pagāja garām, ierāvuši galvas apkaklēs un skatoties tikai sev zem kājām, nemaz nenojaušot, ka tieši tur, aukstumā, atrodas kāda cita cilvēka “dzīve”.
Pirmajā mirklī manā galvā pazibēja pavisam vienkārša un, jāsaka godīgi, nedaudz banāla doma: “Lūk, tā ir veiksme!” Mēs visi esam tikai cilvēki, un mūsu prāts reizēm reaģē ātrāk par sirdsapziņu. Uz sekundes daļu pavīdēja neprātīga doma par to, cik gan šāds modelis maksā un kāda ir tā vērtība.
Bet šī sajūta pazuda tikpat ātri, cik parādījās, atstājot aiz sevis vieglu kauna piegaršu. To uzreiz nomainīja pavisam cita emocija – patiesa līdzjūtība. Es pēkšņi ieraudzīju šo ierīci nevis kā metāla gabalu, bet kā milzīgu zaudējumu kādam citam.
“Cik gan maz vajag, lai visa diena sagrieztos kājām gaisā,” es klusi noteicu pie sevis, pieliecoties un paceļot vēso ierīci. Es turēju plaukstā šo priekšmetu un skaidri apzinājos, ka kādam šobrīd tas nav tikai pazaudēts gadžets par dažiem simtiem eiro. Mūsdienu pasaulē telefons ir kļuvis par mūsu ārējo atmiņu, mūsu drošības spilvenu un galveno saziņas kanālu.
Tajā glabājas mūsu bankas piekļuves, darba projekti, kalendāri ar svarīgiem termiņiem un, pats galvenais, mūsu personīgā vēsture – bērnu pirmie soļi, ģimenes svētku video un ziņas no cilvēkiem, kuru vairs nav starp mums. Pazaudēt telefonu mūsdienās ir gandrīz tāpat kā pazaudēt daļu no savas identitātes un drošības sajūtas.
Es stāvēju pie savas automašīnas un nevarēju vienkārši atvērt durvis un aizbraukt. Es lūkojos uz telefonu un jutu tādu kā dīvainu atbildības nastu. Mana sirdsapziņa sāka zīmēt scenārijus. Es iedomājos situāciju no otras puses. Es iedomājos kādu mammu, kura varbūt pirms piecām minūtēm šeit stāvēja tieši tāpat kā es.
Iespējams, viņas dēls rīta steigā bija aizmirsis somā ielikt sporta tērpu vai meita bija sastrīdējusies ar draudzeni, un viņa, mēģinot visu salāpīt, mierināt un reizē nepavēlot uz darbu, pat nepamanīja, kā telefons izslīdēja no mēteļa kabatas brīdī, kad viņa pieliecās, lai iedotu atvadu buču.
Es iekāpu automašīnā, bet motoru neiedarbināju. Manī norisinājās iekšējs dialogs. “Tev ir jādodas uz darbu,” teica mana racionālā puse. “Tev tūlīt ir pirmā sapulce, un vadība negaidīs. Ieliec telefonu somā, gan jau kāds piezvanīs dienas laikā, un tad tu sarunāsi, kā to atdot.”
“Bet ja nu šis cilvēks jau tagad ir panikā un meklē?” iebilda sirdsapziņa. “Ja nu viņam tieši šobrīd ir nepieciešams šis telefons, lai saņemtu kādu kritiski svarīgu ziņu? Tu nevari vienkārši aizbraukt un atstāt otru neziņā.”
Valmiera ir maza pilsēta, bet attālums starp cilvēkiem reizēm var kļūt nepārvarams, ja mēs izvēlamies palikt vienaldzīgi un “pārāk aizņemti”. Es atcerējos savu mammu, kura vienmēr teica: “Godīgums nav rīcība citu priekšā, bet gan rīcība tad, kad neviens tevi neredz.”
Šī doma man lika sajusties neērti par manu sākotnējo vēlmi vienkārši braukt prom. Es apzinājos, ka mana šīsdienas sapulce nav nekas salīdzinājumā ar to izmisumu, ko varētu just šī telefona īpašnieks.
Mēs bieži sūdzamies par to, ka pasaule kļūst vienaldzīga, ka cilvēki skatās tikai uz sevi, taču patiesībā šīs pasaules kvalitāte atkarīga no mūsu personīgajām izvēlēm šādos mazos, šķietami nenozīmīgos brīžos. Es vēlreiz paskatījos uz telefonu, kas klusi gulēja man blakus uz sēdekļa.
Tas šķita tik trausls. Es pēkšņi sajutu vajadzību pārbaudīt, vai telefons vispār ir ieslēgts. Es viegli pieskāros bloķēšanas pogai, cerot ieraudzīt kādu norādi, varbūt bildi ekrānā, kas palīdzētu atpazīt īpašnieku skolas pūlī.
Ekrāns iedegās, un tas, ko es tur ieraudzīju, lika manai sirdij burtiski apstāties. Tur nebija parasta skaista ainava vai kaķa bilde. Ekrāns bija pilns ar paziņojumiem. Tur bija vairāki neatbildēti zvani no viena un tā paša kontakta, un viena īsa ziņa, kas parādījās tieši tajā mirklī, kad es turēju telefonu rokās.
Ziņas saturs nebija parasts ikdienas teksts par darbu vai iepirkumiem. Tajā rakstītais momentāni izdzēsa visas manas šaubas par to, vai man ir laiks kavēt darbu vai nē. Man kļuva skaidrs, ka šī ziņa nav tikai informācija – tas bija izmisīgs sauciens pēc palīdzības, uz kuru īpašnieks nevarēja atbildēt.
Tajā brīdī es sapratu, ka katra sekunde ir svarīga. Šī ziņa nebija domāta manām acīm, bet tā kļuva par dzinuli, kas lika man tūlīt pat izkāpt no automašīnas un doties atpakaļ pie skolas vārtiem. Es nezināju, vai atradīšu īsto cilvēku, bet es zināju, ka es nevaru palikt sēžot.
Ziņa uz ekrāna atklāja tik steidzamu situāciju, ka visas manas šaubas izgaisa un es sapratu – jārīkojas nekavējoties.
Turpinājumā par to, kas īsti bija rakstīts ziņā un kā viena nejauša satikšanās skolas vestibilā lika man uz visu paskatīties citādām acīm.
Spied nākamo lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās
