Pielika pūles un gāja uz priekšu. Solis, vēl viens. Atgriezās virtuvē, pacēla ūdens glāzi. Rokas slikti klausīja, šķidrums šļakstījās pāri, krita uz grīdas. Viņa tam nepievērsa uzmanību. Lēnām atgriezās pa gaiteni. Kabineta durvis bija kļuvušas par tumšu taisnstūri. Tur atradās vīrietis, kurš tikko bija pārsvītrojis visu viņu kopdzīvi ar vienu tālruņa sarunu. Vai arī beidzot bija izteicis patiesību?
Guļamistaba bija iegrimusi klusumā. Māris gulēja iepriekšējā pozā. Mēness, kas spīdēja caur aizkaru, gūlās sudrabainā taciņā viņam uz krūtīm, uz sejas. Viņš gulēja. Mierīgi, apmierināti, ar reālistiska cilvēka mieru, kurš dzīvo pareizā veidā.
Elīna apgūlās gultas malā, nosēdusies pret sienu. Nolika glāzi uz nakts skapīša. Ūdens glāzē turpināja sīki vibrēt. Viņa vēroja viļņus, domājot par ko citu. Atcerējās viņa seju viņu pašu kāzās — nopietnu, savāktu, bez mazākās pazīmes no tās neprātīgās, apžilbinošās laimes, kurā mirdzēja draudzenes. Apņēmība, atbildība, solīda uzticamība. Atcerējās bērnu dzimšanas dienas — praktiskas dāvanas: dators mācībām, ērta mugursoma, dāvanu kartes kursiem.
Nekad — rotaļlietas, atklātnītes ar muļķīgiem dzejoļiem, mīkstie lācīši. Atbildīgs tēvs. Atcerējās retos mirkļus, kad viņš turēja viņas roku. Klusējošs, neromantisks vīrs. Bet izrādījās, viņš nejuta to, ko jūt iemīlējušies. Viņš pildīja savu pienākumu. Veidoja pareizu, pelēku, efektīvu dzīvi. Kopā ar viņu. Gaitenis atsaucās ar vieglu grīdas čīkstoņu. Māris pameta kabinetu. Viņa smagie, mērenie soļi tuvojās guļamistabai. Atvēris durvis, viņš novilka apavus, kārtīgi uzkāra bikses uz krēsla. Iegūlās gultā. Matracis ieliecās zem viņa.
Pagriezies uz sāniem, pret viņas muguru, drīz sāka dziļi un vienmērīgi elpot. Viņš aizmiga. Miegains, pārliecināts par savu realitāti. Bet Elīna gulēja ar plaši atvērtām acīm, skatoties sienā. Viss viņai šķita auksts, it kā izmests salā. Iekšā dega kauna, apjukuma un asas, līdz šim nezināma uguns. Divdesmit piecus gadus viņa bija sieva, māte, mājsaimniece. Viņam viņa uz visiem laikiem palika tā meitene, kuru nevarēja neapprecēt žēlastības dēļ.
Pats briesmīgākais nebija šī atklāsme. Pats briesmīgākais bija apzināties, ka rīt viņai nāksies pamosties, piecelties un izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Tāpēc, ka viņa nezināja, ko darīt tālāk. Kā eksistēt ar šo atklāto patiesību. Un kā vispār ieskatīties acīs vīrietim, kuru uzskatīja par vīru, bet kurš pēkšņi bija kļuvis par pilnīgi svešu cilvēku.
Aiz loga dzima rīta vējš, bungojot ar pirmajām biklajām lietus lāsēm pa lodžijas loga stiklu. Bet Elīna gulēja un klausījās pulksteņa tikšķēšanā, kas skaitīja aizgājušās dzīves sekundes. Sākums kaut kam jaunam, briesmīgam un nezināmam.
Atmoda svešā rītausmā
Kad pirmā pelēkā gaisma sāka izgaismot guļamistabas stūrus, Elīna lēnām piecēlās. Viņas kustības bija mehāniskas un sausas, it kā viņa būtu kļuvusi par trauslu porcelāna figūriņu, kas var saplīst no vismazākā pieskāriena. Blakus gultā Māris sakustējās, kaut ko neizprotami nomurmināja miegā un uzvilka segu augstāk līdz kaklam. Viņš joprojām bija tur — drošais, paredzamais vīrietis, kura pasaule nebija mainījusies ne par milimetru. Viņam šis bija kārtējais darba dienas rīts, kurā viņu gaidīja gludināts krekls un stipra kafija.
Elīna piegāja pie loga un atvēra to plaši vaļā. Telpā iebrāzās dzestrs Latvijas rudens gaiss, nesot sev līdzi slapju lapu un asfalta smaržu. Tas nebija mierinoši, taču tas bija īsts. Viņa ilgi skatījās uz tukšo ielu, kurā vientuļš laternas stabs cīnījās ar austošo dienu. Divdesmit pieci gadi nebija pazuduši, tie joprojām gulēja viņai uz pleciem kā smags mētelis, taču tagad viņa zināja tā patieso cenu.
