Neērtie radi. Viņas vienkārši piezvanīja un paziņoja, ka brauc. Nepajautāja kādi mums plāni. Nokrita kā sniegs uz galvas un vienkārši dzīvoja kā viesnīcā ar “viss iekļauts”
«Atveriet, lūdzu, logu…» Līga murmināja sev pie sevis, cenšoties pabeigt atskaiti, kad telefons iedegās ar melodiju, ko viņa bija iestatījusi vienam numuram, bet kuru nebija dzirdējusi kādus piecus gadus. Ekrānā – svešs numurs.
— Hallo?
— Līdziņaa! Sveika, dārgā. Atpazini? — atskanēja pārāk pazīstama balss, no kuras Līgas mugura automātiski iztaisnojās.
— Ieva?.. — viņa piesardzīgi izrunāja.
— Nu jā. Bet kas gan cits. Mēs ar mammu rīt braucam pie jums. Ar rīta vilcienu. 7:20 esiet stacijā.
Signāli. Līga pat nepaspēja ieelpot, nemaz nerunājot par to, lai kaut ko atbildētu. Viņa lēnām nolaida telefonu uz galda. Tikai ne viņas… tikai ne tagad… Pēdējo reizi māsīca kopā ar tanti Anitu bija atbraukusi pirms pieciem gadiem — un šis apmeklējums bija kļuvis par īstu izaicinājumu. Toreiz Līga vēl dzīvoja pie vecākiem, trīs istabu dzīvoklī, kur viena istaba bija caurstaigājama.
Tante Anita ieņēma caurstaigājamo istabu, bet Ieva ievācās Līgas istabā — un sāka saimniekot kā savās mājās. Viņa vēra vaļā skapjus, rakņājās atvilktnēs, vilka mugurā Līgas drēbes.
— Nu, vai tev žēl? Es tikai pielaikošu. Es taču atdošu. — viņa teica, griežot acis.
Viņa atdeva nebūt ne visu. Tante Anita savukārt pastāvīgi aizbildināja savu meitu:
— Līdziņa, nu jūs taču esat māsīcas. Jābūt draudzīgām.
Un mamma toreiz čukstēja Līgai:
— Pacieties, dārgā…
Kad radinieces beidzot aizbrauca, visa ģimene uzelpoja tā, it kā būtu beigusies dabas katastrofa. Un tagad viņas atkal brauc. Bez jautāšanas. Bez brīdinājuma. It kā tā tam būtu jābūt. Līga aizvēra acis un klusi teica:
— Es viņas neielaidīšu mūsu dzīvoklī.
Vīrs pēcpusdienā iebrauca pēc Līgas. Viņa, tikko iesēdusies mašīnā, uzelpoja:
— Vari iedomāties? Rīt viņas brauc. Vienkārši nostādīja fakta priekšā.
Mārtiņš lēnām pagrieza galvu pret viņu:
— Kurš? Tavas tās… haosa karalienes?
— Ieva ar tanti. Pārsteigums, saproti? Ar rīta vilcienu. Un pat nepajautāja, vai mēs varam, vai esam brīvi… vispār neko.
Mārtiņš tikai svilpa.
— Un ko tu viņām teici?
— Neko. Viņas atvienojās uzreiz pēc «Sagaidiet». Numurs jauns, kontaktos nav.
Viņa sažņaudza rokas.
— Mārtin, es viņas te nelaidīšu. Pasaki, lūdzu, ka tu esi ar mani.
— Vienmēr. — Viņš uzlika plaukstu viņai uz ceļa. — Turklāt brīvdienās man ir darbs birojā. Un pēc tam Andris un Zane mūs sauca uz vasarnīcu. Tā ka, radi baudīs kultūras galvaspilsētu bez mums.
Līga uz sekundi atslāba. Mārtiņš vienmēr bija viņas atbalsts.
— Viņas brauks pie mammas… — klusi teica viņa. — Viņas zina tikai viņas adresi.
— Nu, lai brauc, — mierīgi atbildēja viņš. — Un neiedomājies mammu brīdināt laikus. Tas ir viņu pienākums — zvanīt mājas saimniekiem.
Līga pamāja, lai gan tik un tā nepatīkami vilka.
7:03 no rīta telefons pamodināja ar trallināšanu.
— Vai tu guli?! — jautāja Ieva. — Mēs esam stacijā. Kāpēc nesagaidāt?
— Labrīt… — Līga apsēdās gultā. — Mārtiņš ir darbā, un es arī jau eju ārā. Ņemiet taksometru.
— Bet Daina? Kur viņa ir? Kāpēc viņa neatbrauca?!
— Kā lai es zinu? Vai jūs viņai zvanījāt?
— Es zvanīju tev. Tevi brīdināju.
— Tāpēc, ka jūs nebraucat pie manis. Jūs braucat uz pilsētu.
— Neko jau kas par attieksmi. Neesam no tevis to gaidījuši…
Signāli.
Līga aizklāja seju ar rokām, cenšoties nomierināties. Nekas… drīz viņas atbrauks pie mammas — un viss kļūs skaidrāks. Pēc pusstundas zvanīja mamma — apjukusi, satraukta.
— Līga… viņas ir stacijā. Kāpēc tu mani nebrīdināji?
— Tāpēc, ka viņām vajadzēja brīdināt tevi, mamma. Viņas ir pieauguši cilvēki. Viņas taču nav bērni.
Bet mamma jau cītīgi rosījās:
— Pēteris aizbrauca pēc maizes, tagad atgriezīsies — brauks pakaļ. Atnāks — klāšu galdu… kaut vai pīrāgu izcepšu…
Līga tikai aizvēra acis. Atkal viss atkārtojas
Kad Līga vakarā atbrauca pie vecākiem, ieraudzīja gleznu eļļā: Ieva ar vīru Jāni izlaidīgi sēdēja dīvānā, tante Anita ar karalisku sejas izteiksmi staigāja pa dzīvokli, bet mamma skraidīja starp virtuvi un zāli ar šķīvjiem.
— O, Līga atnākusi! — viltus mīļumā uzplauka tante Anita. — Kad mūs uzaicināsi pie sevis? Gribas redzēt tavu jauno dzīvokli.
Un tad tante ieraudzīja Līgas puncīti un saprata kāpēc viņa negribēja, lai brauc pie viņas.
Līga nepaspēja atvērt muti — Mārtiņš atbildēja viņas vietā:
— Uzaicināsim. Svētdienas rītā. Uz stundu vai divām. Līgai ir darbs, viņai vajag atpūsties.
Tante Anita neapmierināti savieba lūpas. Toties mamma izskatījās piekususi. Jānis ar Ievu nāca vēlās pēcpusdienās pēc muzejiem — izsalkuši, prasīgi. Tante Anita atpūtās mājās, «netraucēja» māsai virtuvē. Bet Līgas guļamistaba — brīvā istaba — bija pārvērsta viņu mantu noliktavā. Viņas bija atbraukušas, it kā dzīvotu veselu mēnesi.
Sestdienas vakarā Līga klusi teica vīram:
— Mamma vairs neizturēs. Jādara kaut kas..
— Es parunāšu, — Mārtiņš pamāja. — No tantes Anitas es nebaidos.
Bet iejaucās tēvs. Zvanīja ar dīvainu balsi:
— Līga… brauc šurp . Mammai…
***
— Vajadzīga atpūta, miers. Viegla pārtika. Un nekādas slodzes.
Līga metās pie viesistabas.
— Mammu, kāpēc tu to visu uzkrāvi sev?!
— Nu, viņas taču ir viesi… — māte nočukstēja.
Un tad istabā ienāca tante Anita un Ieva — neapmierinātas, it kā viņas būtu atrautas no izklaidēm.
Mārtiņš piecēlās.
— Cienījamās, — mierīgi sāka viņš. — Vai jums nav apnicis? Jūs redzat, ka cilvēkam vajadzīgs miers?
Tante Anita uzšāvusies:
— Es palikšu, es rūpēšos par māsu.
— Nē, — teica Līga ledainā tonī. — Mammai ir vīrs. Esmu es. Mums viss ir kontrolē.
Ieva salika rokas uz krūtīm:
— Tad mēs varam padzīvot pie jums. Jūs taču esat ģimene, kā nekā. Un lai mamma palīdz jūsu mammai.
Līga iesmējās. Skaļi.
— Jūs tiešām domājat, ka pēc pagājušās reizes es aicināšu jūs dzīvot pie sevis?
— Marija — Līga, — viņa asi laboja. — Mani sauc Līga.
Un pagriezās pret vīru:
— Mārtiņ, palūdz pases. Tagad nopirksim viņām biļetes. Uz rītdienu.
Ieva ar Anitu sāka trokšņot:
— Mēs vēl neesam visu apskatījušas. Mums ir biļetes uz teātri.
— Mēs jums tās kompensēsim, — Mārtiņš izvilka telefonu. — Bet jūs braucat prom.
— Pat nedomāsim. — izsaucās Ieva.
Un tad Līga pirmo reizi daudzu gadu laikā pacēla balsi:
— Jūs atbraucāt bez atļaujas. Jūs prasījāt uzmanību, ēdienu, komfortu. Jūs nepalīdzējāt ne reizi. Un tagad — jūs braucat prom. Tāpēc, ka tā būs pareizi. Un tāpēc, ka tā daru es — pieaugusi meita, kas aizstāv savu ģimeni.
Ieva palika klusa. Tante Anita mēģināja nostāties pozā:
— Vienmēr tu izcēlies.
— Nē. Vienkārši es vairs neļauju kāpt sev un saviem vecākiem uz galvas.
Mārtiņš (kā vīrs) mierīgi piebilda:
— Vai nu mājas, vai viesnīca. Bet šajā dzīvoklī jūs nepaliksiet vairs ne minūti.
Pēc divām stundām biļetes bija nopirktas. Pretenziju bija jūra — par nepateicību, par augstprātību, pat «sacerējusies». Bet Līga stāvēja kā klints. Nākamajā dienā viņas pavadīja radinieces uz vilcienu.
Ieva nometa:
— Paši vainīgi. Vairs nebrauksim.
Līga pasmaidīja:
— Lieliski. Tā arī izdariet.
Vilciens sakustējās. Līga ieelpoja pilnu krūti pirmo reizi nedēļas laikā.
Mārtiņš apskāva viņu:
— Tu šodien biji varone.
— Es vienkārši izvēlējos savas dzīves puses, — viņa teica. — Un šajā dzīvē nav vietas cilvēkiem, kuri nāk tikai, lai izmantotu.
Viņa izvilka telefonu un uzrakstīja ziņu mammai:
«Mamm, viss ir beidzies. Tagad atpūties. Es atbraukšu vakarā. Apsolu — neviens vairs tev netraucēs.»
Viņa nospieda «Sūtīt» un, pirmo reizi ilgā laikā, sajutās brīva.
Atziņa
Meita beigās visu laboja, bet kāpēc sākumā nepabrīdināja par ciemiņiem? Varbūt tad viņas mamma būtu kā izlocījusies, izdomājusi kaut ko. Labāk teikt visu kā ir,, neklusēt un aizstāvēt savējos jau sākumā, nevis kad jau “ūdens smeļas mutē”.
