Mēs maksājām skaidrā naudā. Katru mēnesi viņa nāca, paņēma aploksni. Nekādu kvīšu (mana kļūda, bet man bija cita veida pierādījumi).
— Kādus nodokļus? — viņa aizsmakušā balsī pajautāja.
— Iedzīvotāju ienākuma nodokli. 10% vai 20% no ienākumiem par dzīvokļa izīrēšanu. Mēs sadarbojamies pusgadu. Tā ir pieklājīga summa. Es zinu, ka neesat reģistrējusi saimniecisko darbību. — Es turpināju “piebeigt”:
— Man ir saglabājusies visa mūsu sarakste WhatsApp, kur jūs apstiprināt naudas saņemšanu. Man ir videoieraksti no kameras kāpņu telpā, kur redzams, kā jūs nākat katra mēneša 5. datumā. Un, pats galvenais, man ir mūsu sarunas audioieraksts ievākšanās brīdī, kur jūs sakāt: “Tikai nodokļu dienestam ne vārda, esmu pensionāre, man atņems pabalstus”.
Madaras seja ieguva pelēku nokrāsu. Viņa lieliski zināja, ka sodi par nereģistrētu uzņēmējdarbību un nodokļu nemaksāšanu Latvijā var būt visai nopietni. Plus kavējuma naudas. Plus VID uzmanība, kas nevienam nav vajadzīga.
— Tu… tu esi… — viņa izdvesa.
— Es esmu godprātīga īrniece, kuras tiesības tika rupji pārkāptas. Jūs ienācāt pie manis, rakājāties manā veļā, aizvainojāt mani un mēģināt paņemt manu drošības naudu. Es vienkārši brīdinu par sekām.
Mani noteikumi
Draudzene Ņina jau bija aizbēgusi uz kāpņu telpu. Madara stāvēja, atspiedusies pret sienu. Visa viņas augstprātība bija pazudusi. Nobiedētās pensionāres priekšā parādījās perspektīva skaidroties ar ieņēmumu dienestu.
— Ko tu gribi? — viņa dobji pajautāja.
— Es gribu, lai jūs tūlīt pat pamestu dzīvokli. Es šeit dzīvošu tieši 30 dienas, lai mierīgi atrastu jaunu mājokli. Par šo mēnesi es jums nemaksāšu ne centa – tā būs kompensācija par kaitējumu un līguma nosacījumu pārkāpšanu. Drošības naudu jūs man atdosiet tūlīt pat ar zib maksājumu uz karti. Tas būs garantija tam, ka mēs šķirsimies mierīgi.
— Tu to tagad nopietni? Mēnesi bez maksas?!
— Vai arī VID pārbaude, sods, deklarācijas par pēdējiem gadiem un iesniegums par jūsu darbībām te šodien. Jūs taču rakājāties pa mantām? Man tieši pazuda zelta gredzens. Pierādiet, ka nepaņēmāt. Jūsu pirkstu nospiedumi uz atvilktnēm ir.
Tas bija blefs par gredzenu, bet stresa stāvoklī kritiskā domāšana atslēdzas. Viņa salūza. Trīcošām rokām viņa izņēma telefonu un pārskaitīja man drošības naudu.
— Dzīvo, — viņa nometa. — Bet lai pēc mēneša tavas kājas te nebūtu. Čūska.
Viņa aizgāja. Es aizslēdzu durvis visās slēdzenēs, noslīdēju gar sienu un uzelpoju. Pēc tam es piecēlos, vispirms izsaucu atslēgu meistaru. Es nomainīju slēdzenes serdeni pēc stundas. Jā, tas maksāja naudu, bet gulēt mierīgi šajā mēnesī man bija svarīgāk. Pēc divām nedēļām es atradu jaunu dzīvokli. Izvācos pirms termiņa, atstājot atslēgas pastkastītē. Dzīvokli es izmazgāju līdz mirdzumam, lai nedotu viņai ne mazāko iemeslu klačām. Bet šo mācību es apguvu uz visiem laikiem.
Galvenā atziņa: līgums un likums nav tikai papīrs
Tie ir tavs vairogs. Daudzi īrnieki un arī izīrētāji Latvijas vidē bieži vien grēko ar attieksmi “mans īpašums – daru, ko gribu” vai “esmu te tikai ciemiņš”. Šis raksts spilgti parāda, ka emocionālais komforts un drošības sajūta savās mājās ir tiešā mērā atkarīga no tavas spējas pārvērst “cilvēcisko uzticēšanos” juridiskos argumentos. Lūk, kāpēc tas ir tik svarīgi:
1. Robežu nozīme un privātums. Stāsts atgādina, ka mājoklis nav tikai sienas un jumts – tā ir telpa, kurā cilvēks ir visneaizsargātākais. Kad izīrētājs ienāk šajā telpā bez brīdinājuma, tas nav tikai nepieklājīgi. Madara rīkojās pareizi, nesamierinoties ar “nu, piedodiet, es tikai apskatīties” attaisnojumu. Tiklīdz mēs atļaujam mazus pārkāpumus (piemēram, ieiet zābakos vai atvērt skapi), mēs dodam zaļo gaismu tālākiem personīgās telpas pārkāpumiem, kas var nonākt līdz pat rakāšanās svešā veļā.
Saimnieces “inteleģences” maska nokrita brīdī, kad sākās konfrontācija. Tas parāda, ka bieži vien aiz laipnības slēpjas varas kults (“es te esmu saimniece”). Madara spēja uzvarēt šo cīņu tikai tāpēc, ka zināja savas tiesības (Satversme, likums, nodokļu saistības). Tas ir svarīgs atgādinājums ikvienam: emocijas konfliktā nepalīdz, bet faktu un likuma pantiņu citēšana spēj apstādināt manipulētāju. Bailes no sekām (VID) parasti ir daudz spēcīgākas par vēlmi “izrādīt savu varu”.
Lai gan Madara atzina savu kļūdu (neņēma kvītis), viņa spēja izmantot mūsdienu digitālos pierādījumus – WhatsApp sarakstes un video. Atziņa lasītājam ir skaidra: pat ja viss šķiet “čomiski” un jauki, vienmēr fiksējiet darījumus. Ja attiecības ir balstītas tikai uz “vārdu”, tu esi neaizsargāts. Tiklīdz parādās rakstisks līgums un izpratne par nodokļiem, spēku samērs izlīdzinās.
Beigās Madara ne tikai aizstāvēja savu taisnību, bet arī izvirzīja savus nosacījumus. Tas māca, ka zaudētāja lomā nav jāpaliek. Ja tavas tiesības ir rupji pārkāptas, tev ir tiesības pieprasīt kompensāciju (šajā gadījumā – mēnesi dzīvot bez maksas un atgūt drošības naudu tūlītēji). Viņas rīcība ar slēdzeņu nomaiņu ir pēdējais punkts uz “i” – savu drošību nedrīkst uzticēt cilvēkam, kurš vienreiz jau ir pārkāpis tavu uzticību.
Secinājums: Nekad nepaļaujies uz to, ka otrs cilvēks “būs saprātīgs”. Esi gatavs sevi aizstāvēt ar zināšanām, tehnoloģijām (ierakstiem) un vēsu prātu. Zināt savas tiesības nav “kašķīgums”, tā ir pašcieņa.
