Dzīvoju viens, bet tas mani nesatrauc – tējkanna uzvārās, kad vajag, čības vienmēr savā vietā, mājās valda miers un klusums, jo nav ar ko ķīvēties par sīkumiem. Dēls tagad iekārtojies pilsētā – maksā hipotekāro kredītu, strādā un regulāri dodas komandējumos.
Meita ir krietni tālāk – Vācijā. No viņas pārsvarā saņemu sirsniņas “WhatsApp” ziņās. Bet es pats esmu iekārtojies Garupes vasarnīcā – viens pats, starp koka sienām un klusumu. Pērn pavasarī uzliku žogu – rievotu sarkanu loksni, kas atgādina ieeju ugunsdzēsēju aprīkojuma noliktavā. Tas ir taisns un stingrs – tieši kā plānots. Viss it kā ir sakārtots, bet viena problēma ilgi negribēja pazust.
Problēma ir saistīta ar suņiem. Vaina nav pašos suņos, bet tajā, ko tie dara. Īpaši gar manu žogu. Tu izej vakarā pasēdēt uz soliņa un tur… kā lai pieklājīgi izsakās… suņa darbības pēdas. Sākumā domāju, ka man vienkārši neveicas un kāds suns nejauši paskrējis garām. Bet tad es sāku pamanīt likumsakarību.
Vienmēr suņu dabisko vajadzību nokārtošanas pēdas bija redzamas gar žoga austrumu pusi, kur lec saule un taciņa ved gar vasarnīcām. Un kas ir redzams uz ceļa? Kaimiņu suņi. Kā izrādījās, mūsu vasarnīcu ciemā suns ir brīva būtne. Gan dvēselē, gan miesā.
Mēģināju runāt ar kaimiņiem. Mierīgi. Vienreiz. Otro reizi vairs ne tik mierīgi. Trešo reizi uzrakstīju bargu vēstījumu uz A4 lapas un ar skoču piestiprināju pie sava žoga. Nepalīdzēja. Lūk, kas mani pārsteidz – šiem cilvēkiem mājās valda tīrība, suns ir pie ķēdes, viss saskaņā ar noteikumiem. Bet viens solis ārpus mājas pagalma un viņiem šķiet, ka nu jau drīkst darīt visu: svešs žogs tiek uzskatīts par tādu, kas nevienam nepieder. Ne miņas no sirdsapziņas.
Un tad kādu dienu, tuvojoties rudenim, es iegāju ciema veikalā, lai nopirktu pienu. Stāvu rindā un man priekšā iepērkas vecāka gadagājuma sieviete ar garu bizi un čīkstošiem iepirkumu ratiņiem, kur ielikts maizes kukulītis, piens, sīpols un… divas tukšas plastmasas ūdens pudeles.
– Atvainojiet, es saku, kāpēc jūs tās ņemat ? Sieviete pagriežas un smaidot atbild: – Es pakarinu pie žoga. Lai atturētu suņus no dabisko vajadzību kārtošanas pie tā. – Pudeles? – Jā. Ar ūdeni. Tās darbojas kā suņu atbaidītājs.
Lasi vēl: 13 iemesli, kāpēc jūs pat braucot var apturēt likumsargi – kā izvairīties no problēmām uz ceļa
Es toreiz pasmējos, bet tik un tā atnesu mājās pāris pudeles. Ielēju tajās ūdeni, aizskrūvēju, korķos izveidoju caurumus un ar stiepli piesēju pie žoga, pa vienai uz metru. Austrumu pusē, kur no rīta spīd saule. Uz aci sanāca astoņas pudeles pa pieciem litriem katrā. Godīgi sakot, tas izskatās mazliet dīvaini. Bet…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Nākamajā dienā pie žoga bija pilnīgi tīrs. Arī aiznākamajā dienā. Nedēļu vēlāk – ne miņas no suņu “darbībām”. Viss izrādījās vienkārši. Pie mums vasarā nepārtraukti spīd spilgta saule, gluži kā Turcijā. Stari krīt leņķī, atspīd no pudelēm, un atspīdums kustas, “skrien” pa zemi. Bet suņi, kā izrādās, baidās no šiem gaismas plankumiem, kurus dzīvnieki uzskata par neprognozējamiem. Suns ir piesardzīgs radījums – ja kaut kas mirgo vai vizuļo, labāk iet tam ar līkumu. Bet tad, ja vējš sakustina pudeli un tā sāk džinkstēt, efekts ir simtprocentīgs.
Tagad man ir viena pudele – pie vārtiem. Otra ir pie komposta kaudzes – tur patīk staigāt kaķiem. Trešā ir netālu no soliņa, kur mēs vakaros sēžam. Darbojas. Ne simtprocentīgi, bet labāk nekā skandāli ar kaimiņiem un jebkādas brīdinājuma zīmes. Un pārsteidzošā kārtā cilvēki sākuši manai vasarnīcai iet garām ar cieņu un pat ar interesi. Kāds večuks reiz apstājās pie mana žoga un jautāja:
– Vai tas ir tavs suņu un kaķu atbaidītājs? Darbojas?
– Nu paskatieties – nevienas suņu “darbības” pazīmes. Un neviens nesēž uz žoga. Večuks pamāja un aizdomājās. Pēc nedēļas arī pie viņa žoga bija piekarināta pudele. Viņš man atzinās, ka neesot ticējis šīs metodes iedarbīgumam, bet tagad iesakot visiem. Pēc nedēļas ieraudzīju, ka sirmgalvis pie žoga piekāris arī vecus kompaktdiskus, kam ir līdzīgs efekts kā pudelēm – tie arī spīd, mirgo un vizuļo, tādējādi darbojoties kā suņu atbaidītājs.
Mazas viltībiņas padara dzīvi mierīgāku. Ne ideālu, ne glancētu, bet kontrolējamu. Kad tu necīnies katru dienu ar vējdzirnavām, bet vienkārši piekar pie žoga pudeli un tā strādā tavā labā.
Un, godīgi sakot, es priecājos, ka, kļūstot vecākam, esmu sācis pamanīt šādas lietas. Agrāk es būtu padevies, gājis pirkt atbaidīšanas baloniņu un sadusmojies. Bet tagad esmu piekāris plastmasas pudeles un dzīvoju mierīgi. Neviens nemēslo – ne suņi, kaimiņi. Un dzīvē viss ir labi.
Es nekarinu pie žoga pudeles skaistumam, bet kārtības dēļ.
Lai būtu mierīgi. Lai būtu tīrs. Lai neviens uz tava zemes gabala robežas neatļautos darīt neko tādu, ko tu nevēlies. Bet kā jūs risinātu šādu problēmu? Laipni lūgti pastāstīt raksta komentāros. Ja šis stāsts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos!
