Es dzīvoju viens, bet neķeru kreņķi – tējkanna vārās, kad vajag, čības stāv taisni, neviens nestrīdas par niekiem. Dēls apmeties uz dzīvi pilsētā, maksā mājokļa kredītu, strādā un brauc komandējumos.
Savukārt meita ir tālu, Vācijā, viņa pārsvarā sūta man sirsniņas ar “WhatsApp” starpniecību. Bet es cēlā vientulībā mitinos savā Garupes vasarnīcā, klusuma un koka sienu ieskauts. Pagājušajā pavasarī ierīkoju žogu – rievota loksne sarkanā krāsā, it kā es sargātu ugunsdzēsības šļūteņu noliktavu. Žogs stāv vienā līmenī, tieši tā, kā gaidīts. Viss ir kārtībā, bet no vienas problēmas tik un tā ilgi neizdevās atbrīvoties.
Problēma ir saistīta ar suņiem. Vaina nav pašos suņos, bet tajā, ko tie dara. Īpaši gar manu žogu. Tu izej vakarā pasēdēt uz soliņa un tur… kā lai pieklājīgi izsakās… suņa darbības pēdas. Sākumā domāju, ka man vienkārši neveicas un kāds suns nejauši paskrējis garām. Bet tad es sāku pamanīt likumsakarību.
Vienmēr suņu dabisko vajadzību nokārtošanas pēdas bija redzamas gar žoga austrumu pusi, kur lec saule un taciņa ved gar vasarnīcām. Un kas ir redzams uz ceļa? Kaimiņu suņi. Kā izrādījās, mūsu vasarnīcu ciemā suns ir brīva būtne. Gan dvēselē, gan miesā.
Mēģināju runāt ar kaimiņiem. Mierīgi. Vienreiz. Otro reizi vairs ne tik mierīgi. Trešo reizi uzrakstīju bargu vēstījumu uz A4 lapas un ar skoču piestiprināju pie sava žoga. Nepalīdzēja. Lūk, kas mani pārsteidz – šiem cilvēkiem mājās valda tīrība, suns ir pie ķēdes, viss saskaņā ar noteikumiem. Bet viens solis ārpus mājas pagalma un viņiem šķiet, ka nu jau drīkst darīt visu: svešs žogs tiek uzskatīts par tādu, kas nevienam nepieder. Ne miņas no sirdsapziņas.
Un tad kādu dienu, tuvojoties rudenim, es iegāju ciema veikalā, lai nopirktu pienu. Stāvu rindā un man priekšā iepērkas vecāka gadagājuma sieviete ar garu bizi un čīkstošiem iepirkumu ratiņiem, kur ielikts maizes kukulītis, piens, sīpols un… divas tukšas plastmasas ūdens pudeles.
– Atvainojiet, es saku, kāpēc jūs tās ņemat ? Sieviete pagriežas un smaidot atbild: – Es pakarinu pie žoga. Lai atturētu suņus no dabisko vajadzību kārtošanas pie tā. – Pudeles? – Jā. Ar ūdeni. Tās darbojas kā suņu atbaidītājs.
Es toreiz pasmējos, bet tik un tā atnesu mājās pāris pudeles. Ielēju tajās ūdeni, aizskrūvēju, korķos izveidoju caurumus un ar stiepli piesēju pie žoga, pa vienai uz metru. Austrumu pusē, kur no rīta spīd saule. Uz aci sanāca astoņas pudeles pa pieciem litriem katrā. Godīgi sakot, tas izskatās mazliet dīvaini. Bet…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
