Pieķērusi vīru ar jaunu skaistuli, sieva necēla traci, bet pēc 5 dienām sagādāja viņam negaidītu pārsteigumu
Māra pat nevarēja iedomāties, ka nonāks šādā situācijā. Izrādās, ka restorāns, kurā Viktors pirms 30 gadiem viņu bildināja, tagad bija kļuvis par viņa slepeno randiņu vietu.
Māra stāvēja pie panorāmas loga, vērojot, kā viņas vīrs maigi savija pirkstus ar jaunu blondīni, kura varēja būt ne vairāk kā 25 gadi.
– Tu esi īpaša, Māra dzirdēja vīru sakām, un pazīstamā balss viņai pēkšņi šķita svešāda.
Blondīne rotaļīgi pasmaidīja, izrādot savus perfektos zobus un burvīgās vaigu bedrītes. Viņas koptie pirksti ar perfektu manikīru maigi pieskārās Viktora plaukstas locītavai.
– Bet kā tad ar tavu sievu? – iepīkstējās dāmīte, savelkot lūpas bantītē.
– Māra? – Viktors nevērīgi pamāja ar roku. Viņa ir aizņemta ar ziediem un seriāliem. Redzi, mūsu vecumā… viņš ierunājās un apklusa.
Mārai šķita, ka viņa ir uz robežas, un rokas sāka trīcēt. Trīsdesmit laulības gadi, trīs pieauguši bērni, neskaitāmi vakari kopā – šķita, ka tas viss ir zudis.
Jūtu uzplūdā sieviete gribēja sarīkot traci un apliet “saldo pārīti” ar vīnu. Taču kaut kas viņu atturēja – iespējams, gadiem ilga izstrādāta paškontrole.
Atgriežoties mājās, Māra mehāniski pagatavoja tēju un ieslīga savā mīļākajā atpūtas krēslā. Viņas skatienu piesaistīja skapī stāvošā dokumentu mape – tie bija papīri, kurus viņa pēdējos piecus gadus bija parakstījusi pēc vīra lūguma.
– Dārgā, tā ir tikai formalitāte, viņa atcerējās vīra teikto. – Nepieciešama nodokļu optimizācijai.
Tagad, skatīdamās dokumentus, viņa sāka apzināties patieso lietu stāvokli. Māja, lauku rezidence, trīs automašīnu tirdzniecības centri, restorānu tīkls – viss oficiāli piederēja viņai.
Viktors, baidīdamies no pārbaudēm, pakāpeniski nodeva īpašumus sievai, uzskatot, ka viņa ir uzticama persona, bet neko nejēdz no finanšu lietām.
Māra rūgti pasmaidīja. Kā viņš kļūdījās! Laulības gados viņa ne tikai iemācījās audzēt orhidejas un cept kūkas, bet arī cieši sekoja līdzi ģimenes biznesa attīstībai, kaut arī palika ēnā.
Līdz pusnaktij emocijas jau bija norimušas. Izmisuma vietā bija klātesoša auksta apņēmība. Māra izņēma dienasgrāmatu un sāka plānot. Piecas dienas bija viss, kas bija nepieciešams.
Pirmā diena sākās ar agru zvanu advokātei.
Antra, autoritatīva ģimenes tiesību speciāliste, rūpīgi pētīja dokumentus, kamēr Māra, jūtami satraukta, viegli bungoja ar pirkstiem pa galdu.
– Apsveicu, advokāte teica, piekārtojot brilles. Juridiski jūs esat visa uzņēmuma vienīgā īpašniece.
– Un pilnvara, ko es viņam iedevu?
– To var atcelt nekavējoties.
Māra paskatījās uz rudens lapām, kas virpuļoja aiz biroja loga. Trīsdesmit gadus viņa bija priekšzīmīga sieva – atbalstoša, iedvesmojoša, piedodoša. Tagad ir laiks padomāt par sevi.
– Sāksim, viņa stingri noteica.
Tajā pašā vakarā Viktors atgriezās vēlu, smaržojot pēc dārgām smaržām. Māra pasniedza vakariņas kā parasti.
– Tu šodien izskaties savādāk, vīrs atzīmēja, noslaucīdams lūpas ar salveti.
– Vienkārši esmu nogurusi, viņa pasmaidīja. Starp citu, rītvakar neko negatavošu. Man ir tikšanās ar draugiem.
Viktors izklaidīgi pamāja, galvu iebāzis telefonā. Māra redzēja, ka viņš, lasot ziņojumus, slēpj smaidu.
Nākamajā dienā Māra devās uz visām bankām, kurās viņai un vīram bija kopīgi konti. Process ilga vairākas stundas – Viktors bija izvietojis līdzekļus dažādās finanšu iestādēs. Līdz vakaram ievērojama daļa līdzekļu bija pārvietota uz jauniem kontiem, kas atvērti tikai uz viņas vārda.
– Māras kundze, varbūt jāatstāj neliela rezerve? – piesardzīgi ierosināja pēdējās bankas menedžeris.
– Nē, Māra pamāja ar galvu. – Pārskaitiet visu.
Mājās viņa atrada rožu pušķi – dažkārt Viktors dāvināja ziedus, īpaši tad, kad jutās vainīgs. Iepriekš tas sievieti būtu aizkustinājis, bet tagad izraisīja tikai rūgtu smaidu.
Trešajā dienā Mārai bija tikšanās ar Māri, ilggadēju partneri viņu ģimenes biznesā.
– Pārdosi autosalonus? – Māris brīnījās. – Bet tie nes stabilus ienākumus!
– Tāpēc tagad ir īstais laiks, – Māra mierīgi atbildēja. – Tirgus aug.
Līdz vakaram priekšlīgumi tika apzīmogoti ar parakstiem. Tagad viņai ir uzticama finansiālā aizsardzība.
Ceturtā diena bija emocionāli visintensīvākā. Māras roka, parakstoties, viegli trīcēja….
– Vai esat pārliecināta par savu lēmumu? – notāre, apmēram Māras vecuma sieviete, jautāja.
– Absolūti, – Māra atbildēja, iztaisnojot plecus.
Nākamais solis bija tikšanās ar nekustamo īpašumu aģentūras pārstāvi. Ģimenes savrupmāja, kas celta pirms piecpadsmit gadiem, tagad pilnībā bija viņas īpašumā.
– Es gribu sagatavot izlikšanas dokumentus, Māra sacīja, skatoties tieši jaunā advokāta acīs.
– Bet tas ir jūsu vīrs… viņš apmulsis teica.
– Bijušais vīrs, – Māra pielaboja. – Un viņam ir tieši septiņas dienas, lai izvāktos no mājas.
Piektā diena sākās ar skaistumkopšanas salona apmeklējumu. Māra izvēlējās elegantu melnu kleitu, uztaisīja skaistu frizūru un rūpīgi uzlika grimu.
– Dārgais, viņa teica Viktoram pa telefonu. – Tiekamies vakarā mūsu jaukajā restorānā? Mums jārunā.
– Protams, dārgā, viņa balsī bija jūtam atvieglojums. Viņš, acīmredzot, nolēma, ka viņa ir gatava viņam piedot.
Restorāns viņus sagaidīja ar maigu apgaismojumu un vitālām mūzikas skaņām. Viktors, kā vienmēr nevainojami ģērbies, pašpārliecināti un piekāpīgi smaidīja.
– Es pasūtīju tavu iecienītāko vīnu, viņš teica.
Paldies, Māra izņēma no somas mapi ar dokumentiem. – Bet šodien cienāju es.
Viņa metodiski pa vienam izlika papīrus: šķiršanās pieteikumu, izlikšanas dokumentus, bankas izrakstus, biznesa pārdošanas līgumus.
Viktora sejas izteiksme mainījās ar katru jauno dokumentu. Vispirms neliels apjukums, tad satraukums, un beigu beigās – dziļas pārdomas.
Ko tas viss nozīmē? – viņas balss kļuva aizsmakusi. – Vai tu tiešām to domā?
-Tieši otrādi, dārgais. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es domāju pilnīgi skaidri, Māra teica un iedzēra malku vīna. – Vai atceries šo galdiņu? Šeit tu pirms piecām dienām amizējies ar savu jauno draudzeni.
Viktors nobālēja:
– Tu visu esi sapratusi nepareizi…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
