– Es visu sapratu pareizi. Pirmo reizi trīsdesmit gadu laikā Māra nolika viņam priekšā pildspalvu. – Paraksties.
– Tu to nedrīksti! – viņš satvēra galdu ar rokām. – Tas ir man jāizlemj! Tā ir mana atbildība!
– Vairs ne. Tu pats man visu atdevi, aizmirsi? – Māra pasmaidīja. – Tikai formalitāte, dārgais. Nodokļu optimizācijai.
Tajā brīdī zālē ienāca tā pati blondīne. Viņa devās pie viņu galdiņa, bet apstājās, kad izdzirdēja Viktora skaļo balsi:
– Tu mani atstāj bez centa kabatā! Esi pārdevusi automašīnu tirgotājus! Pievākusi visus kontus!
Meitene apstājās, acis kļuva plašas. Viņa pagriezās un ātri iznāca no restorāna.
– Paskaties, – Māra pasmīnēja, šķiet, ka tava mīļākā dod priekšroku vīriešiem ar naudu.
– Es vērsīšos tiesā! – Viktors aizsvilās. – Es pierādīšu…
– Ko tieši? Ka brīvprātīgi nodevi visu biznesu man? Vai arī, ka krāpi savu sievu? – Viņa piecēlās no galda. – Tev ir nedēļa laika, lai atbrīvotu māju. Lūdzu, rēķinu!
Nākamajā rītā zvanīja telefons. Viktors, kurš visu nakti nepārprotami nebija aizvēris ne acu, lūdza tikšanos. Viņa parasti pārliecinātā un pavēlošā balss trīcēja.
– Māra, parunāsim… es visu paskaidrošu…
– Mums vairs nav par ko runāt, viņa mierīgi atbildēja un nolika klausuli.
Pēc stundas piezvanīja vīramāte Antonija. Valdonīgā sieviete, kas nekad nebija īpaši mīlējusi savu vedeklu, tagad sāka viņu pārliecināt.
– Māriņ, mana dārgā, kā tas ir iespējams? Viktors visu nakti nevarēja atrast sev vietu. Viņš tevi mīl!
– Trīsdesmit mīlestības gadi ir pietiekams laiks, lai saprastu tās patieso vērtību, Māra atbildēja un izslēdza telefonu.
Viņa veltīja dienu spa procedūrām, pirmo reizi pēc ilga laika ļaujoties patiesām rūpēm par sevi. Masāžas, ietīšanas, maskas – visas tās procedūras, kurām iepriekš nebija laika. Vakarā, ieskatoties savā iecienītākajā kafejnīcā, viņa dzirdēja pazīstamu balsi:
– Māra, vai tā ir taisnība? Visa pilsēta ne par ko citu nerunā. Stāsta, ka tu izdzini Viktoru no mājas?
– Vēl ne. Viņam vēl ir piecas dienas, Māra iedzēra malku kapučīno.- Pievienosies?
Sandra iegrima krēslā, nenovēršot pārsteigto skatienu no draudzenes:
– Bet kā… kā tu izlēmi? Pēc tik daudziem gadiem…
– Zini, Māra domīgi maisīja kanēli kafijas krūzītē, – dažreiz pietiek ar vienu mirkli, lai viss saliktos pa plauktiņiem. Es redzēju viņus kopā – viņu un šo meiteni. Viņa ir tikpat veca, cik mūsu meita! Un pēkšņi es sapratu, ka šī nebija viņa pirmā dēka. Vienkārši agrāk es pievēru acis un pārliecināju sevi, ka viss nokārtosies…
– Bet tagad?
– Bet tagad es sapratu, ka vairs nevēlos būt fons viņa dzīvē. Es negribu izlikties, ka nepamanu viņa krāpšanu, viņa noraidošo attieksmi. Negribu katru vakaru zīlēt, kur viņš ir un ar ko kopā.
Sandra klusēja, virpinot rokās tējkaroti:
– Zini… es tevi apskaužu. Man ar Pēteri arī lietas neiet gludi, taču nolemt izdarīt ko līdzīgu…
– Galvenais ir spert pirmo soli, – Māra uzlika plaukstu uz draudzenes rokas. – Pārējais nāks pats.
Atgriežoties mājās, Māra pamanīja, ka Viktors ir paspējis paņemt daļu savu lietu. Drēbju skapis bija tukšs, viņa mīļākie uzvalki un pulksteņu kolekcija pazuduši. Uz tualetes galdiņa bija palikušas tikai viņas smaržas, smaržas, kas tagad šķita pārāk saldas.
Māra atvēra logu, ielaižot svaigu gaisu. Ir pienācis laiks mainīt ne tikai savu dzīvi, bet arī smaržas, ieradumus un garšas. Bija laiks kļūt par sevi – sievieti, par kuru viņa vienmēr bija gribējusi būt, bet baidījās būt.
Septītā diena sākās ar negaidītu vizīti.
Tur viņa stāvēja uz sliekšņa – tā pati blondīne no restorāna. Bez grima un dizaineru drēbēm meitene izskatījās ļoti jauna un apmulsusi.
– Vai drīkstu ienākt? – viņas balss trīcēja. – Man ar jums jāparunā.
Māra klusi atkāpās, ielaižot viesi pa durvīm. Dzīvojamā istabā jaunā sieviete viegli virpināja rokassomas siksniņu.
– Mani sauc Alīna. Es… es sākmā nezināju, ka viņš ir precējies. Viktors stāstīja, ka dzīvo viens, ka viņa bijusī sieva jau sen aizbraukusi uz ārzemēm…
– Sēdies, norādīja uz krēslu. – Tēju, kafiju?
– Nē, paldies, Alīna pakratīja galvu. – Es atnācu atvainoties. Un lai jūs brīdinātu.
– Par ko?
– Viktors… viņš ir ļoti dusmīgs. Vakar nejauši noklausījos viņa sarunu ar kādu cilvēku. Viņš vēlas apstrīdēt visus darījumus, apgalvo, ka jūs viņu maldinājāt, izmantojāt viņa uzticību…
Māra pasmaidīja:
– Ļaujiet viņam mēģināt. Man ir video ieraksti ar visiem parakstiem, notariāliem apliecinājumiem, lieciniekiem. Es tam gatavojos vairāk nekā vienu dienu.
– Jūs esat tik… spēcīga, Alīna pacēla acis. – Es to nevarētu.
– Tu varēsi, Māra maigi atbildēja. – Kad pienāks laiks. Galvenais ir atcerēties, ka esi pelnījusi labāku.
Pēc Alīnas aiziešanas Māra ilgu laiku stāvēja pie loga. Likās, ka viņa šīs nedēļas laikā būtu nodzīvojusi visu dzīvi. Katra diena nesa jaunus atklājumus – par sevi, par cilvēkiem, par attiecību patieso vērtību.
Vakarā sievietei piezvanīja meita no Londonas:
– Mammu, es visu zinu. Rīt ielidošu ar pirmo reisu.
– Nevajag, dārgā. Es tieku galā.
– Es zinu, ka tu to vari. Bet es gribu būt tuvu. Tu esi mana māte.
Klausulē bija dzirdami šņuksti:
– Piedod, ka nepamanīju… Nesapratu, cik grūti tev gāja visus šos gadus…
– Viss būs kārtībā, mīļā. Dažreiz mums jāiet cauri grūtībām, lai kļūtu stiprāki.
Pēc telefonsarunas Māra devās augšā uz guļamistabu. Uz gultas bija aploksne – pēdējais, ko Viktors atstāja. Iekšā bija zīmīte: “Tu vēl to nožēlosi.”
Māra mierpilni saplēsa papīru un izmeta miskastē. Draudi viņu vairs nebiedēja. Viņa zināja, ka priekšā ir jauna dzīve, un viņa bija gatava šim ceļam.
Spogulī bija redzama sieviete ar taisnu muguru un augstu paceltu galvu. Sieviete, kura beidzot atradusi sevi.
Dārgais lasītāj, vai tev patika šis spēka stāsts? Kā tu rīkotos līdzīgā situācijā? Priecāsimies par taviem komentāriem!
