Tobrīd pārcelšanās uz Cēsīm likās loģisks solis, taču realitāte izrādījās pavisam citāda, nekā biju iztēlojusies.
Ziniet, tajā vecumā, kad bērni izaug un sāk savu dzīvi, mūsos, mātēs, kaut kas “noklikšķ”. Tas ir tāds dīvains maisījums no mīlestības un vainas apziņas. Tu skaties uz viņiem un domā: “Viņi ir tik jauni, viņiem vajag telpu, viņiem vajag brīvību.” Pat ja viņi neko nesaka, tu jūties kā lieka mēbele savā pašas mājā. Un tieši tāpēc es pieļāvu kļūdu, ko tagad saucu par savu lielāko dzīves mācību.
Man ir 54 gadi. Strādāju, rūpējos par sevi un dzīvoju kopā ar meitu un viņas vīru. Viņi ir zelta bērni, tiešām. Nekad neviens pārmetums, nekāda šķība skatiena. Bet vakaros, kad gāju uz savu istabu un dzirdēju viņus virtuvē smejamies, es pieķēru sevi pie domas – ja manis šeit nebūtu, viņi justos brīvāk.
Tad manā dzīvē parādījās Andris. Viņu ieteica mana laba paziņa. “Saimniecisks, mierīgs, ar savu māju Cēsīs,” viņa teica. Mēs sākām tikties. Viņš tiešām bija patīkams – atveda man ābolus no sava dārza, pieklājīgi atvēra automašīnas durvis. Viņam bija tāds vīrišķīgs miers, kas man tajā brīdī šķita tieši tas, kas vajadzīgs.
Kad pēc pusgada Andris teica: “Kāpēc tu mocies tajā dzīvoklī? Nāc dzīvot pie manis. Cēsīs gaiss tīrs, vietas pietiek,” es to uztvēru kā zīmi no debesīm. Beidzot es atbrīvošu ceļu meitai un pati sākšu savu “otro jaunību”.
Pārcelšanās
Es atceros to dienu, kad kravāju somas. Meita skatījās uz mani ar tādām skumjām acīm. “Mammu, tu tiešām to gribi? Tev taču te ir labi.” Bet es biju ieņēmusi galvā, ka daru viņai pakalpojumu. “Viss būs lieliski, redzēsi! Brauksiet pie manis uz Cēsīm ciemos,” es optimistiski atteicu.
Iebraucot Andra pagalmā, viss izskatījās kā no atklātnes. Dārzs sakopts, mājā smaržo pēc koka. Bet pirmā detaļa, kas man lika aizdomāties, bija brīdī, kad es noliku savu mīļāko tējas krūzi uz galda. Tā bija sārta, nedaudz apbružāta, bet man ļoti dārga. Andris uz to paskatījās un klusi teica: “Mums te viss ir vienā stilā, varbūt šo noliksim dziļāk skapī?” Es pasmaidīju un piekritu. Sīkums, vai ne?
Sadzīve: Kā es sāku “pazust”
Pamazām es pamanīju, ka Andra pasaule ir perfekti noslīpēta mašīna, kurā es esmu tikai jauna detaļa. Viņš bija pieradis dzīvot viens. Viņam bija sava kārtība, kā jāstāv pannām, kādā temperatūrā jābūt istabā un kādā laikā jāslēdz ārā gaisma.
Es esmu pieradusi no rītiem ilgi sēdēt virtuvē ar kafiju un klausīties ziņas vai mūziku. Andris ienāca un klusām izslēdza radio. “Man patīk klusums, tas palīdz sakopot domas,” viņš teica. Un es, gribēdama būt “labā sieviete”, sāku klusēt.
Sāku gatavot tikai to, kas garšoja viņam. Viņš neēda neko asu, neatzina eksperimentus. Manas mīļākās garšvielas palika paciņās. Es sāku runāt pusbalsī, kad zvanīju draudzenēm, jo jutu, ka manas čalas viņu nogurdina. Es vairs negāju vannā ar smaržīgām putām, jo tās “atstājot nosēdumus”.
Pēc trim mēnešiem es attapos, sēžot uz gultas malas un domājot: “Kur es esmu palikusi?” Es vairs nedziedāju līdzi dziesmām, es nepirku košas drēbes, es pat vairs nesmējos tā, kā agrāk. Es biju kļuvusi par ēnu, kas rūpējas par to, lai Andrim būtu ērti.
Atklāsme: Tas nebija viņa naids, tas bija mans klusums
Ziniet, Andris nebija slikts cilvēks, bet viņa dzīvesveids mani vienkārši “apēda”. Un mana lielākā kļūda bija tā, ka es pati to atļāvu. Es biju pārliecināta, ka 54 gados man nav tiesību pieprasīt savu telpu, ka man ir jābūt pateicīgai par to, ka man ir kāds blakus.
Pēdējais piliens bija pavisam dīvains. Es nopirku sev jaunus, košus spilvenus viesistabas dīvānam. Man gribējās mazliet krāsu tajā brūnajā interjerā. Andris ienāca, ilgi uz tiem skatījās un tad pajautāja: “Vai tev nešķiet, ka tas šeit neiederas? Tas traucē acu mieram.”
Tajā brīdī manī kaut kas pārlūza. Es pēkšņi sapratu – es pati šeit “neiederos”. Un es vairs negribu censties “iederēties”.
Atgriešanās un lielā mācība
Mēs nedzīvojām slikti, taču kādā rītā, dzerot tēju no savas košās krūzes, es sapratu – šeit viss ir pārāk pareizs, izņemot mani. Es mierīgi apsēdos pretī Andrim un teicu: “Andri, tu esi labs cilvēks, bet es šajās sienās sāku zust. Man vajag atpakaļ manu krāsaino dzīvi, citādi es šeit kļūšu pavisam pelēka.” Viņš klusēja, skatījās uz mani ar neizpratni un nedaudz aizvainotu skatienu, bet es jau zināju – lēmums ir pieņemts.
Kad pēc dažām stundām stāvēju pie meitas dzīvokļa durvīm ar somām un to pašu tējas krūzi rokās, man viegli trīcēja pirksti. Es baidījos ieraudzīt vilšanos vai apgrūtinājumu viņu acīs. Taču durvis atvērās, un viss saspringums pazuda vienā mirklī. Meita mani burtiski ievilka priekšnamā, cieši apskāva un čukstēja: “Mammu, cik labi! Mēs tieši vakar runājām, ka bez tevis šeit ir kļuvis par klusu. Mums pietrūka tavas enerģijas un pat tavas skaļās mūzikas virtuvē.”
Tagad mana sarkanā krūze atkal stāv goda vietā uz galda. Es no rītiem atkal ieslēdzu radio, pērku viskošākos spilvenus un esmu sapratusi kaut ko ļoti svarīgu – mēs nekad neesam par “daudz” tiem, kuri mūs patiesi mīl.
Mana kļūda nebija Andris vai klusās Cēsis. Mana kļūda bija domāt, ka pēc piecdesmit gadiem man jākļūst par “ērtu” un nemanāmu ēnu citu cilvēku dēļ. Nekad, lūdzu, nekad nedzēsiet savu gaismu tikai tāpēc, lai kādam citam būtu mierīgāk. Tavs mirdzums un dzīvesprieks ir tieši tas, kas taviem bērniem ir vajadzīgs visvairāk, nevis tava prombūtne.
