Foto: Pixabay
Vai cilvēks spēj patiesi pieradināt dzīvnieku vai tomēr daba ir daba
Kādā siltā vakarā gājām ar ģimeni pastaigāties. Nevar teikt, ka dzīvojam lielpilsētā, bet gluži laukos arī nē. Tas i ciems, kas atrodas meža tuvuma, bet ne tā, ka pie paša meža. Mājas te mums ir gluži viena pie otras un neesam nomalē. Jūs nespējat iedomāties to sakritību spēku, kādu mēs izjutām.
Pilnu gadu atpakaļ mēs zaudējām savu mīluli, Rikko. Un te pastaigājoties viņu atcerējāmies, ka pēkšņi ieraugam ceļa malā kādu sunīti – pūkains kamoliņš, ķepiņas dreb, actiņas lūdz mīlestību. Nu kā nepaņemt? Interesanta sakritība, vai ne? Nosaucām viņu par Bosu. Tagad Boss sver 50 kilogramus, viņš nerej, bet rūc, gaudo un, ja ilgi skatās viņam acīs, šķiet, ka viņš zina visus tavus noslēpumus.
Sākumā domājām – haskijs. Pēc tam – alabaijs. Tagad esam pārliecināti – vilks. Turklāt ar pretenzijām. Iemācījies atvērt ledusskapi, dārzeņus neēd – tikai gaļu un dažreiz mūsu apavus. Bet, ja neesam paspējuši viņu pabarot līdz saulrietam, viņš gaudos ilgi, arī naktīs ejam un barojam. Balss viņam ir tik spalga, ka pretējā gadījumā nepagulēs pat pretējās mājas kaimiņi, ne tikai tie aiz sienas.
Reizēm viņš sēž virtuves vidū, gaudo un skatās tā, it kā izsauktu kaut ko no citas pasaules, tas liek justies neomulīgi. Tagad vairs nav skaidrs – kurš pie kā dzīvo: mēs pie viņa vai viņš pie mums. Viņš, protams, smaida, bet tas smaids ar zobu atsegumu vairāk atgādina brīdinājumu un viņa instinktu saknes.
Ja atstājam nekārtību, viņš skatās uz mums tā, it kā būtu pārkāpuši sensenus bara likumus. Pats nopietnākais – es baidos gulēt uz viņa teritorijas. Toties durvis var neslēgt, restes uz logiem – lieka naudas izšķiešana. Pastaigās neejam – viņš mūs izved tajās.
Ar sievu esam kopā laulībā jau piecus gadus. Šajā laikā mums ir piedzimuši divi bērni
Interesantākais gan notika kādu laiku vēlāk, par ko tad arī gribu pastāstīt…Un ko es stāstu paziņām par šo visu!
Turpinājumu lasi otrajā lapā ↵
