Vienreiz apmaldījāmies mežā, jo viņš kā vilks, gāja tik dziļāk un dziļāk, bet man nebija variantu – jāseko.
Kad ejam pa ielām, es uzreiz izliekos, ka skrienu, lai garāmgājēji nepamanītu, kā viņš mani velk pa visiem stūriem. Paziņas vispār vairs nepienāk tuvumā un sveicina pāri ielai. Bet citādi – viņš ir mīļumiņš.
Ar ko vajadzētu dzīvot vecāka gadagājuma cilvēkiem, īpaši pēc 70 gadiem
Lasi vēl: Cilvēki ar vissarežģītāko raksturu pēc dzimšanas datuma
Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām, bet dzīvot ar tādu zvēru ir ļoti intriģējoši. Maniem vecākiem reiz bija Amerikas Staforšīdas terjers un toreiz arī sajūtas bija divejādas – šķiet, ka tu viņu mīli, bet muguru uzgriezt bieži vien baidies. Tagadējās sajūtas ir desmit reizes jocīgākas.
Smieklīgākais ir tas, ka mēs visiem stāstam, ka tas ir suns, lai par mums nepadomātu, ka esam dīvaiņi, kas tura vilku dzīvoklī. Ko tu domā – vai cilvēka mīlestība spēs paveikt savu darbu, vai arī viņš vienmēr paliks savvaļas, kā viņa senči?
Un tomēr… katru vakaru, kad viņš noliek savu lielo, pūkaino galvu man klēpī un aizver acis, es domāju — varbūt mīlestība patiešām pieradina pat vilku. Varbūt viņš ir atnācis pie mums nevis tāpēc, lai mēs viņu pārmainītu, bet lai viņš pamācītu mūs. Dalies ar savu viedokli komentāros.
Kāpēc es nemaksāju pat par kafiju pirmajā randiņā – un kāpēc man šķiet, ka tas ir godīgi
