Foto: Pixabay
Kādā siltā vakarā gājām ar ģimeni pastaigāties. Nevar teikt, ka dzīvojam lielpilsētā, bet gluži laukos arī nē. Tas i ciems, kas atrodas meža tuvuma, bet ne tā, ka pie paša meža. Mājas te mums ir gluži viena pie otras un neesam nomalē. Jūs nespējat iedomāties to sakritību spēku, kādu mēs izjutām.
Pilnu gadu atpakaļ mēs zaudējām savu mīluli, Rikko. Un te pastaigājoties viņu atcerējāmies, ka pēkšņi ieraugam ceļa malā kādu sunīti – pūkains kamoliņš, ķepiņas dreb, actiņas lūdz mīlestību. Nu kā nepaņemt? Interesanta sakritība, vai ne? Nosaucām viņu par Bosu. Tagad Boss sver 50 kilogramus, viņš nerej, bet rūc, gaudo un, ja ilgi skatās viņam acīs, šķiet, ka viņš zina visus tavus noslēpumus.
Sākumā domājām – haskijs. Pēc tam – alabaijs. Tagad esam pārliecināti – vilks. Turklāt ar pretenzijām. Iemācījies atvērt ledusskapi, dārzeņus neēd – tikai gaļu un dažreiz mūsu apavus. Bet, ja neesam paspējuši viņu pabarot līdz saulrietam, viņš gaudos ilgi, arī naktīs ejam un barojam. Balss viņam ir tik spalga, ka pretējā gadījumā nepagulēs pat pretējās mājas kaimiņi, ne tikai tie aiz sienas.
Reizēm viņš sēž virtuves vidū, gaudo un skatās tā, it kā izsauktu kaut ko no citas pasaules, tas liek justies neomulīgi. Tagad vairs nav skaidrs – kurš pie kā dzīvo: mēs pie viņa vai viņš pie mums. Viņš, protams, smaida, bet tas smaids ar zobu atsegumu vairāk atgādina brīdinājumu un viņa instinktu saknes.
Ja atstājam nekārtību, viņš skatās uz mums tā, it kā būtu pārkāpuši sensenus bara likumus. Pats nopietnākais – es baidos gulēt uz viņa territorijas. Toties durvis var neslēgt, restes uz logiem – lieka naudas izšķiešana. Pastaigās neejam – viņš mūs izved tajās.
Interesantākais gan notika kādu laiku vēlāk, par ko tad arī gribu pastāstīt…Un ko es stāstu paziņām par šo visu!
Vienreiz apmaldījāmies mežā, jo viņš kā vilks, gāja tik dziļāk un dziļāk, bet man nebija variantu – jāseko.
Kad ejam pa ielām, es uzreiz izliekos, ka skrienu, lai garāmgājēji nepamanītu, kā viņš mani velk pa visiem stūriem. Paziņas vispār vairs nepienāk tuvumā un sveicina pāri ielai. Bet citādi – viņš ir mīļumiņš.
Lasi vēl: Cilvēki ar vissarežģītāko raksturu pēc dzimšanas datuma
Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām, bet dzīvot ar tādu zvēru ir ļoti intriģējoši. Maniem vecākiem reiz bija Amerikas Staforšīdas terjers un toreiz arī sajūtas bija divejādas – šķiet, ka tu viņu mīli, bet muguru uzgriezt bieži vien baidies. Tagadējās sajūtas ir desmit reizes jocīgākas.
Smieklīgākais ir tas, ka mēs visiem stāstam, ka tas ir suns, lai par mums nepadomātu, ka esam dīvaiņi, kas tura vilku dzīvoklī. Ko tu domā – vai cilvēka mīlestība spēs paveikt savu darbu, vai arī viņš vienmēr paliks savvaļas, kā viņa senči?
Un tomēr… katru vakaru, kad viņš noliek savu lielo, pūkaino galvu man klēpī un aizver acis, es domāju — varbūt mīlestība patiešām pieradina pat vilku. Varbūt viņš ir atnācis pie mums nevis tāpēc, lai mēs viņu pārmainītu, bet lai viņš pamācītu mūs. Dalies ar savu viedokli komentāros.
Kur beidzas suns un sākas vilks?
Šis jautājums mani nodarbina arvien biežāk. Zinātnieki apgalvo, ka suņi no vilkiem atdalījās pirms tūkstošiem gadu, taču Bosa gadījumā šķiet, ka šī evolūcijas ķēde ir pārtrūkusi vai pat sākusi vīties pretējā virzienā. Kad mēs raugāmies uz suni, mēs redzam tūkstošiem gadu selekcijas rezultātu – radījumu, kura vienīgais mērķis ir izpatikt cilvēkam. Bet Boss… Boss neizpatīk. Viņš sadarbojas, un arī tikai tad, ja viņam tas šķiet lietderīgi.
Šī robeža starp pieradinātu mājdzīvnieku un savvaļas zvēru ir neticami trausla. Sunim saimnieks ir “dievs”, bet vilkam saimnieks ir “bara biedrs”. Un barā statuss ir jānopelna katru dienu no jauna. Ja es aizmirstu par stingrību vai izrādu vājumu, Boss to pamana acumirklī. Viņa inteliģence ir biedējoša. Viņš nevis vienkārši iemācās komandas, bet analizē situāciju. Ja viņš redz, ka man rokā nav garduma vai ja viņš uzskata, ka sēdēšana uz aukstas zemes ir bezjēdzīga, viņš vienkārši turpina stāvēt un skatīties man tieši acīs ar to savu “es zinu tavus noslēpumus” skatienu.
Dzīve “vilka” ritmā: kad mājoklis kļūst par midzeni
Dzīvošana ar šādu dzīvnieku ir pilnībā mainījusi mūsu ģimenes ikdienas rutīnu. Mēs vairs neplānojam savu laiku ap savām vēlmēm, bet gan ap Bosa instinktiem. Viņa bioloģiskais pulkstenis ir precīzāks par jebkuru viedpulksteni. Tiklīdz saule sāk tuvoties horizontam, viņā mostas kaut kas sens. Viņa nemiers kļūst teju taustāms. Tas nav parasts suņa uztraukums pirms pastaigas – tā ir gatavošanās medībām vai teritorijas apsekošanai.
Mūsu mājoklis ir piedzīvojis transformāciju. Paklāji? Tie tika likvidēti pirmajā mēnesī, jo Boss uzskatīja, ka tie ir lieliska vieta, kur paslēpt “medījuma” paliekas (parasti tie bija mani dārgākie ādas zābaki). Mēbeļu izvietojums tagad kalpo tam, lai viņam būtu brīvas ejas un pārskatāmība pār visu dzīvokli. Viņš nekad neguļ tur, kur mēs viņam noliekam mīkstu gultu. Nē, viņš guļ gaitenī, tieši starp guļamistabu un ārdurvīm – stratēģiskā punktā, no kura var kontrolēt visas kustības.
Bailes un cieņa: vai mīlestība ir pietiekama?
Daudzi cilvēki jautā: “Kāpēc jūs viņu turat, ja reizēm pat baidāties?” Atbilde nav vienkārša. Tā ir sarežģīta emocionāla saikne, kas pārsniedz parasto “saimnieks-suns” attiecību modeli. Jā, ir brīži, kad, dzirdot viņa rūcienu zemā tembrā, sirds sāk pukstēt straujāk. Bet tajā pašā laikā šis zvērs ir iemācījis mums kaut ko tādu, ko parasts suns nekad nespētu – patiesu, beznosacījuma cieņu pret dabu.
Mēs bieži runājam par dzīvnieku “pieradināšanu” kā par pakļaušanu. Mēs gribam, lai viņi nāk, kad pasaucam, sēž, kad pavēlam, un dāvā mums prieku, kad esam skumji. Bet Boss mums ir iemācījis, ka mīlestība var izpausties arī kā brīvības atzīšana. Mēs viņu mīlam nevis tāpēc, ka viņš mums klausa, bet tāpēc, ka viņš ir palicis uzticīgs savai būtībai, neskatoties uz to, ka dzīvo starp četrām sienām.
Sociālais spiediens un kaimiņu attieksme
Nav noslēpums, ka mūsu “suns” ir ciema galvenais sarunu temats. Kaimiņi mūs uzskata vai nu par drosmīgiem varoņiem, vai pilnīgiem jukušajiem. Kad Boss sāk savu vakara dziedājumu, kaimiņu mājās nodziest gaismas un aizveras logi. Viņa balss nav līdzīga neviena cita suņa riešanai – tas ir dziļš, vibrējošs gaudojiens, kas liek pat visskaļākajam televizoram apklust.
Paziņas, kas kādreiz nāca ciemos uz kafiju, tagad pēkšņi ir kļuvuši par ļoti aizņemtiem cilvēkiem. Ja kāds tomēr uzdrīkstas pārkāpt mūsu slieksnim, Boss viņus sagaida nevis ar luncinošu asti, bet ar nekustīgu, pētošu pozu. Viņš neuzbrūk, viņš vienkārši… vērtē. Viņš saož bailes, un cilvēki to jūt. Tas liek aizdomāties – vai mēs, cilvēki, esam tik ļoti atsvešinājušies no dabas, ka jebkura sastapšanās ar patiesu mežonīgumu mūs paralizē?
Vai dabu var ielikt rāmjos?
Filozofiskais jautājums par to, vai cilvēks vispār spēj kaut ko pieradināt, paliek atklāts. Mēs esam pieradinājuši labību, lai tā augtu tur, kur mēs gribam. Mēs esam uzcēluši pilsētas, lai norobežotos no meža. Bet vai mēs esam pieradinājuši dzīvnieka dvēseli? Skatoties uz Bosu, es saprotu, ka “pieradināšana” ir tikai ilūzija, ko mēs sev stāstām, lai justos drošāk.
Daba nav kaut kas, ko var ieslēgt krātiņā vai piesiet pie pavadas. Tā vienmēr atradīs ceļu uz āru. Bosa gadījumā tā izpaužas caur viņa atteikšanos ēst suņu barību vai viņa spēju orientēties mežā labāk par jebkuru GPS ierīci. Viņš ir dzīvs atgādinājums tam, ka mēs paši esam dabas sastāvdaļa, lai cik ļoti censtos to aizmirst savos siltajos dzīvokļos.
Pieredze ar citām šķirnēm: salīdzinājums
Atceroties vecāku Amerikas Staforšīdas terjeru, es redzu milzīgu atšķirību. “Stafijs” bija spēka un enerģijas lādiņš, viņa bīstamība slēpās viņa fiziskajā spēkā un reizēm neparedzamajā temperamentā, taču viņš joprojām bija “cilvēka radīts” suns. Viņš meklēja kontaktu, viņš gribēja glāstus. Boss ir pilnīgi cits stāsts. Viņa bīstamība nav agresijā, bet gan viņa neatkarībā. Viņš nav agresīvs bez iemesla, viņš ir vienkārši… klātesošs savā pirmatnējā spēkā.
Šī atšķirība ir būtiska. Ja terjers varēja iekost, jo viņš bija pārlieku uztraucies vai aizsargāja savu saimnieku, tad Boss liek man domāt, ka viņš varētu rīkoties tikai saskaņā ar dabas likumiem. Un dabas likumi ne vienmēr sakrīt ar mūsu priekšstatiem par “labu sunīti”. Tas rada pastāvīgu spriedzi, kas vienlaikus ir gan nogurdinoša, gan neticami dzīva un īsta.
Secinājumi pēc gada kopdzīves
Kopš tās dienas, kad atradām mazo, drebošo kamoliņu, ir pagājis laiks, kas pilnībā mainījis mūsu pasaules uztveri. Mēs vairs neskatāmies uz dzīvniekiem kā uz aksesuāriem vai izklaides avotiem. Boss mums ir iemācījis pacietību, par kādu mēs pat nesapņojām. Viņš ir iemācījis mums klausīties klusumā un saskatīt jēgu sīkumos.
Vai es ieteiktu kādam citam paņemt “vilku” mājās? Noteikti nē. Tas nav stāsts par mājdzīvnieku, tas ir stāsts par izdzīvošanu un savstarpēju pielāgošanos. Tas prasa milzīgus resursus – gan fiziskus, gan emocionālus. Bet tajā pašā laikā es neizmainītu šo pieredzi ne pret ko citu pasaulē. Boss ir kļuvis par mūsu spoguli. Viņš atspoguļo mūsu bailes, mūsu nepārliecinātību, bet arī mūsu spēju mīlēt kaut ko tik svešu un nesaprotamu.
Mēs joprojām sakām paziņām, ka viņš ir suns. Varbūt tā ir ērtāk mums pašiem, lai nejustos tik ļoti ārpus sabiedrības rāmjiem. Bet sirds dziļumos mēs zinām patiesību. Un katru reizi, kad meža malā Boss apstājas, saspicē ausis un ievelk nāsīs gaisu, mēs zinām – viņš sarunājas ar savām mājām. Un mēs esam tikai viesi viņa pasaulē, kuriem ir dota privilēģija būt blakus.
Vai tev ir bijusi pieredze ar dzīvnieku, kura raksturs šķiet spēcīgāks par jebkuru audzināšanu? Vai tu tici, ka mīlestība var pilnībā izdzēst mežonīgos instinktus, vai arī tie vienmēr paliks snaudoši dziļi iekšā? Padalies ar savu stāstu!
