Tad vēl ir kāda sieviete, kas vienmēr ir saposusies koši sarkanā kleitā, un tiklīdz viņu apmeklē personāls, viņa jautā pēc savas mājas atslēgas un saka, ka vēlas doties mājup jau šodien. Vēl ir kāda sieviete, kas personālam aizrāda, sakot: “Pārstājiet reiz pret mani izturēties kā pret jēlu olu.”
Šī gada sākumā, abi mani vecāki nonāca slimnīcā aptuveni vienā un tajā pašā laikā, un, faktiski, iemesls tam arī bija viens un tas pats – antibiotikas. Vai pareizāk sakot, antibiotiku izraisīta dehidrācija. Pirmā bija mana mamma, viņa bija tik dehidrēta, ka viņai rādījās halucinācijas. Jā, antibiotikas ir 20. gadsimta revolucionārās zāles, bakteriālu infekciju ārstēšanā, bet veciem cilvēkiem tās var izžāvēt nieres, radīt drudzi, izraisīt sliktu dūšu, kā arī bojāt nervu sistēmu.
Visticamāk, ka nekas tevi nesagatavo tam, ka esi novecojošu vecāku bērns. Tu vēlies glābt viņus no viņu ķermeņiem, kas kļūst vājāki par viņu galvām vai no galvām, kuras dažkārt kļūst vājākas par ķermeņiem. Ir apmācību grupas jaunajām māmiņām, bet, kad tavi vecāki noveco, tur nav palīdzības.
Janvārī, kad mana mamma sākotnēji devās uz slimnīcu, mans brālis, tēvs uz es, gaidījām ātrās palīdzības ierašanos sešas stundas un tad es, kopā ar mammu gaidīju 30 stundas terapijas nodaļā, lai noteiktu, kas viņai kaiš. Viss personāls darīja, ko vien varēja. Koridorā uz gultām gulēja ievainoti, asiņojoši, gaidoši cilvēki, kurus atveda ātrā palīdzība.
Nakts laikā manu mammu pārvietoja pa neskaitāmiem gaiteņiem, lai veiktu dažādas nepieciešamās analīzes. Viss personāls strādāja 12 stundu maiņās. “Vai es esmu viena no pasaules bēgļiem? Kādēļ citi paliek bet citus pārvieto? Tā nav demokrātija,” māte sacīja. Es viņai atbildēju: “Tā ir slimnīca.” Bet māte turpināja jautāt: “Kur es esmu?” Mātei rādījās halucinācijas, viņa redzēja medmāsas ar piecām kājām, pandas un polārlāčus.
Par spīti visam, viņa atgriezās realitātē, saprotot, ka apkalpojošam personālam tomēr nav piecas kājas. Pēc trim nedēļām arī mans tēvs nonāca slimnīcā, viņš palātā atradās viens pats, gluži kā ieslodzījuma vietas kamerā. Kas ir vēl sliktāk, māte un tēvs nevarēja viens otru apciemot, jo viņi varētu viens otru inficēt. Tā vietā viņi viens otram rakstīja vēstules, ko medicīnas māsiņas piegādāja no 50. uz 35. palātu un atpakaļ.
Starp vecu cilvēku un bēgļu aprūpi ir dažas šokējošas līdzības. Vecāki cilvēki arī bez savas piekrišanas tiek izlikti no mājām, tiek radīti tādi apstākļi, ka šie cilvēki nevar teikt savu “nē” vārdu notiekošajam. Bieži vien ar viņiem apietas kā ar idiotiem vai ķertiem, tos sagrupē vienā vietā, iedod tiem drēbes , kas viņiem nepieder, pret viņiem izturas kā pret kritušu cilti vai izmirstošu klanu, kas nav spējīgs neko darīt individuāli.
Iznākusi no slimnīcas, mana māte teica: “Manā vecumā, došanās uz slimnīcu tikai uzliek tev papildus gadus. Dievs mani pasarg no došanās uz vecu cilvēku aprūpes māju. Tu nekad neuzskati sevi par vecu. Bet tad, paskaties pāri istabai un sev jautā, vai arī tu tā izskaties?” Mans tēvs iznākot no slimnīcas, zaudēja 6 kilogramus , par spīti tam, viņš izteica jokus par savu tievumu. Viņa mugurkauls izspiedās un pēkšņi, izskatījās, ka viņam ir neliels kupris. “Mans mugurkauls ir kā krūkas rokturis, tu vari mani pacelt aiz tā un izliet mani,” teica mans tēvs. Vienīgais, kas mūs glābj ir mūsu humora izjūta, tādēļ sirmā vecumā tā ir īpaši svarīga.
Avots: theguardian.com