Pieredzes stāsts: vai ārstam ir jābūt tam, kurš ar pacientu runā par nāvi?

Pedro nosūtīja no onkoloģijas klīnikas uz slimnīcu, kurā viņš kļuva par manu pacientu. Mans darbs bija uzzināt vai Pedro muguras smadzeņu veselībai pastāv kādi draudi.

Magnētiskā rezonanse parādīja, ka vēzis ir izplatījies līdz pat Pedro astes kaulam un pa visu viņa vēdera dobumu, bet nav bojājis viņa muguras smadzenes. Visi speciālisti, ar kuriem konsultējos, neiroķirurgi, invazīvie radiologi, un citi onkologi, ieteica veikt nelielu procedūru, lai saglābtu sabrukušos skriemeļus, lai turpmāka muguras smadzeņu kompensācija nebūtu nepieciešama. Kad beidzās šī nedēļa, es nodevu Pedro aprūpi sava kolēģa rokās, mēs parasti vienmēr rotējam pirmdienās. “Nākamajā nedēļā viņam tiks veikta operācija,” es paskaidroju, pirms došanās prom. Pedro gultā piecēlās sēdus, paspieda man roku un pateicās man.

Tikai vēlāk es sapratu, ka nepateicu Pedro, ka viņš ir ļoti tuvu nāvei. Viņa vēzis ir izplatījies par spīti tam, ka viņam veiktas divas ķīmijterapijas un iepriekš izoperēta liela daļa vēža šūnu. Droši vien tas licis nedarboties viņa kājām. Visticamāk, ka turpmāko sešu mēnešu laikā, vēzis prasīs viņa dzīvību.

Pilnībā neizskaidrojot Pedro stāvokli, es vienkārši neizpildīju savu pienākumu. Bet vai tas bija mans pienākums?

Sākumā, kad satiku Pedro, viņš bija ļoti iepriecināts par to, ka viņam ir ārsts, kas runā viņa dzimtajā, spāņu valodā.

Pāris reizes, lūdza iegriezties viņa ģimenei, laikā, kad es apmeklēju pacientus, lai viņa ģimene varētu uzzināt kas Pedro sagaida nākotnē. “Man ļoti žēl, bet izskatās, ka vēzis ir izplatījies,” es viņiem pateicu. Es pieminēju visas procedūras, kas norisināsies tuvākā nākotnē, iespējams, trešā ķīmijterapija vai radiācijas terapija, bet atzīstu, ka nesavienoju diagnozi ar iznākumu. Ja es viņam to pateiktu, viņš nomirtu vēl ātrāk, tas bija pārāk grūti. Kā jebkurš labs ārsts, es zinu kā palīdzēt pacientiem koncentrēties uz labajām lietām – “šeit ir visa jūsu ģimene,” vai “priecājos redzēt, ka jūs esat piecēlušies sēdus” – tajā pašā laikā respektējot realitāti. Bet Pedro piemita kaut kas īpašs, viņam bija mierīgs smaids un viņš lūdza manu palīdzību, tas padarīja bēdīgās informācijas paziņošanu vēl grūtāku.

Izskatījās, ka Pedro meita sajuta manu satraukumu. Viņai nebija vairāk kā 8 gadi, bet viņa uz mani skatījās ar aizdomīgu skatienu, it kā es noteiktu viņas tēva likteni. Kad viņa tā darīja, es pasmaidīju un pievērsu savu uzmanību Pedro.

Pāris dienas vēlāk, es devos uz Čikāgu, lai piedalītos diskusijās ar advokātiem, ētistiem, sociālajiem darbiniekiem un interniem (kā es). Centrālais jautājums: Kā mēs varam uzlabot pacientu dzīves noslēgumu slimnīcā? Katrs no speciālistiem atklāja kādu citu perspektīvu. Kāda sieviete pastāstīja, ka viņa metastatiskajam vēzim zaudējusi vīru. Pat tad, kad viņu apmeklēja kvantums ārstu un viņas jaunajam vīram bija grūtības ar elpošanu pašās beigās, neviens no ārstiem nesaņēmās, lai pārrunātu neizbēgamo. “Mums neviens neko neteica,” viņa pastāstīja.

Tad es atkal iedomājos par Pedro. Skaidri viņam nepasakot ko nozīmē vēža progresija, es viņu virzīju uz nāvi slimnīcā. Mani uz konferenci Čikāgā uzaicināja tikai tādēļ, ka biju uzrakstījis eseju par grūtībām sniegt dzīves pēdējo brīžu aprūpi nereģistrētiem slimniekiem. Es aprakstīju konkrētu gadījumu, kurā vīrietis no Gvatemalas, nevēlējās savas dzīves pēdējos mirkļus pavadīt ratiņkrēslā braukājot turpu, šurpu, lai saņemtu pretsāpju medikamentus. Ar konsulāta un kolēģu palīdzību, izdevās piepildīt vīrieša vēlmi atgriezties dzimtenē. Bet iejūtība un interese, ko izrādīju vienam pacientam, nākamajam neko nenozīmēja.

Medicīnas aprūpe paziņoja, ka jāuzsāk diskusijas par dzīves noslēguma opcijām, tā rezultātā izvērtās plašas debates par to, kuram īsti ir par to jādiskutē. Kuram cilvēkam jāuzņemas atbildība par pacienta informēšanu, ka drīz gaidāmas viņu dzīves beigas? Amerikā, kur mēs strādājam maiņās, “nododot” pacientus tālāk saviem kolēģiem, atbildība negulstas uz atsevišķa indivīda pleciem. Atbildība ir kolektīva jeb dalīta.

Medicīnas aprūpes kompensācijas shēma nestimulē sarežģītu diskusiju veikšanu, tā tikai noveļ atbildību.

Bet es nespēju beigt domāt par to, ka esmu viens pats pievīlis Pedro. Es neesmu viņa onkologs, neesmu invazīvais radiologs, bet no visiem ārstiem, es biju tas, kurš visvairāk ar viņu komunicēja. Es runāju viņa valodā. Nav garantēts, ka Pedro uzzinās par citām ārstēšanās iespējām, ka arī, ka viņa ģimenei paskaidros par viņa veiktajām dzīves noslēguma ārstēšanās izvēlēm.

Tajā pašā dienā, kad beidzās Čikāgā notiekošā konference, es mēģināju slimnīcā atrast Pedro. Man šodien nebija jāstrādā, bet es domāju, ka man jākompensē iepriekšējie simptomu skaidrojumi, pasakot, ko tie patiesībā nozīmē. Diemžēl, Pedro bija devies prom. Es paskatījos sarakstā, viņa mugurkaula operācija noritēja veiksmīgi un viņš bija spējīgs pats uz savām kājām pamest slimnīcu.

Mēnesi vēlāk, es redzēju viņu stāvam pie vēža nodaļas durvīm. Kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes, viņš zaudēja svaru un piedzīvoja smagas sāpes, kad kādu dienu, staigājot, salūza viņa augšstilbs, par spīti tam, viņam izdevās izspiest smaidu. Es viņam pastāstīju, ka ļoti daudz domāju par mūsu sarunām, ka uzrakstīju rakstu par viņu, tādu, kas palīdzēs ārstiem komunicēt par sliktām ziņām. Par laimi, kāds cits ārsts bija paspējis viņu informēt par slikto iznākumu. Pedro un viņa ģimene zināja, ka viņš drīz mirs, un viņi tam gatavojās. Es joprojām, jūtu profesionālu nožēlu par par to, ko neizdarīju.

Avots: theatlantic.com