Ak, tu mani gandrīz nogāzi no kājām! – Nora novicināja rokas, pie durvīm gandrīz saduroties ar znotu Valdi, kurš ienāca mājoklī ar pārtikas maisiem…
Kur tik ilgi biji? Es teicu Neldai, ka man vajag iet pie manikīres! Sēžu šeit starta stāvoklī, nevaru vien sagaidīt! – viņa piebilda, ap kaklu aptinot šalli.
– Kur ir bērni? — Valdis paskatījās apkārt, bet bērni nekur nebija redzami.
– Istabā, viņa sievasmāte Nora vienaldzīgi atbildēja un nekavējoties izslīdēja pa durvīm.
Valdis, neapmierināti pamādams ar galvu, novilka apavus un jaku un ātri devās uz bērnistabu.
Trīsgadīgā Zane un piecus gadus vecais Artūrs laimīgi skraidīja apkārt izmētātu rotaļlietu kalnam. Vīrietis nopūtās, paskatījās uz durvju pusi un, pie sevis nomurminot neglaimojošu piezīmi par sievasmātes nolaidību, devās uz virtuvi kārtot pirkumus.
Nē, Valdim nebūtu žēl, ja nebūtu viens “bet”.
Viņš ledusskapī taupīja lašu ikru burciņu, kuru draugs bija lūdzis paturēt pie sevis, baidoties, ka viņa mājinieki šo delikatesi apēdīs pirms Jaunā gada.
– Kāpēc jūs atvērāt kaviāra burciņu? – Valdis sašutis pa telefonu jautāja sievasmātei.
– Kādu skopumu es dzirdu tavos vārdos! – Nora izplūda smieklos. – Nu jā, es apēdu pusi burciņas, bet vēl palika tikpat daudz! Tavai ģimenei pietiks!
– Pirmkārt, tie nav mani ikri. Man palūdza tos paglabāt! Un, otrkārt, mēs esam četri, bet tu viena paspēji apēst pusi! – Valdis atcirta, cerēdams, ka sievasmāte vismaz atvainosies.
– Ak, tu gan mani pārsteidzi! – viņa neapmierināti nomurmināja un nolika klausuli.
Bet Noras znots nesadusmojās vienkārši tāpat.
Šī nebija pirmā reize, kad sievasmāte bez prasīšanas iztukšoja ledusskapi.
Nesen viņa izēda visu burciņu ar sēņu kaviāru, ko Valda mamma bija iedevusi no laukiem. Tad izcēlās skandāls.
Nelda bija sarūgtināta, bet Nora tikai paraustīja plecus un teica, ka meita esot kļuvusi tikpat skopa kā viņas vīrs.
Pēc nedēļas situācija atkārtojās.
Sieviete apēda visu sacepumu, uz cepešpannas atstājot tikai zivs galvu.
Kad Nelda atkal piesardzīgi mēģināja runāt ar māti, viņa pietvīka un paziņoja:
– Es auklēju tavus bērnus un tev ir žēl ēdiena priekš manis?!
– Mēs neesam skopi, vienkārši lūdzam atstāt arī mums! – Nelda centās paskaidrot, juzdamās vainīga.
Kopš tā laika mamma arvien biežāk ieminējās, ka viņai piedāvāts nepilnas slodzes darbs avīžu kioskā un ka viņa varētu strādāt tur, nevis sēdēt ar mazbērniem.
– Mammu, ļauj man maksāt tev 3,30 eiro dienā. Tas arī būs nepilnas slodzes darbs, panikā iesaucās Nelda, baidīdamās, ka māte dosies strādāt.
– 5,50 eiro – Nora uzreiz atcirta.
Nelda piekrita, bet vīram neko neteica.
Tiklīdz vīramāte sāka prasīt naudu par mazbērnu pieskatīšanu, meita viņai zvanīja retāk.
Drīz Valdis pamanīja, ka ģimenē palielinājušies izdevumi, un viņam radās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas notika tālāk
