— Tā ir recepte, Alise. Tā pati recepte tam “draņķim”, par ko tu tā vīpsnāji. Tu taču teici, ka mēs dzīvojam nepareizi, ēdam nepareizi, domājam vecmodīgi. Es padomāju: kāpēc jums, tik moderniem un garā bagātiem, mūsu “vecmodīgie” uzkrājumi? Jūs taču visu paši sasniegsiet. Bet šī — tā ir gadsimtu gudrība. Iemācīsies vārīt galertu — varbūt iemācīsies arī cilvēkus cienīt. Tas ir dārgāk par dzīvokli, tici man.
Pauls nobālēja tā, ka kļuva līdzīgs audeklam. Viņš pārvērta skatienu no manis uz aploksni, tad uz Alisi.
— Mamma… Tu ko?.. Dzīvoklis taču… Mēs taču norunājām… — viņš nomurmināja.
— Norunājām, dēls, — skarbi mana vietā atbildēja Viktors. — Mēs norunājām uzdāvināt dzīvokli Ģimenei. Bet ģimeni es te neredzu. Redzu manu dēlu un svešu sievišķi, kura ienāca manā mājā un nospļāvās dvēselē tēvam un mātei.
Alise pielēca kājās. Krēsls ar troksni nokrita.
— Ak, tā tad? — viņas skaistā seja sagrozījās līdz nepazīšanai. — Tātad piesavinājāties? Pasolījāt un uzmetāt? Es tā arī zināju! Paul, tu dzirdi? Viņi mūs uzmeta. Mēs pacietām šo smirdīgo māju, šo onkuli ar medaļām, šo trekno ēdienu — kā dēļ? Dēļ papīreļa ar recepti?
Nikolajs lēnām, atspiežoties pret galda malu, piecēlās. Savos deviņdesmit divos gados viņš pēkšņi iztaisnojās, kļūstot garāks par visiem istabā.
— Ārā, — viņš teica klusi. Bet šajā “ārā” bija tik daudz spēka, ka nošķindēja stikli sekcijā. — Ārā no manas mājas.
— Jā, es pati aiziešu! Mana kāja te vairs nebūs! Šajā bedrē. Paul, mēs braucam prom. Nekavējoties, sauc taksi!
Viņa izskrēja priekšnamā. Bija dzirdams, kā viņa nervozi velk kājās zābakus.
— Paul! — atskanēja no turienes. — Ko tu tur sēdi? Tavi vecāki mani apvainoja! Viņi nozaga mums dzīvokli! Ja tu tagad neiznāksi, starp mums viss ir beidzies!
Pauls sēdēja, aizklājis seju ar rokām. Viņa pleci trīcēja. Istabā bija kluss, tikai sprakšķēja malka krāsnī un tikšķēja pulkstenis. Dēls lēnām noņēma rokas no sejas. Paskatījās uz mani — es sēdēju taisna, stingra, bet iekšā man viss vārījās. Paskatījās uz tēvu. Paskatījās uz vectēvu. Pauls piecēlās. Piegāja pie priekšnama. Alise jau stāvēja durvīs, kas bija atvērtas salainajā naktī.
— Nu? — viņa teatrāli teica. — Ejam!
— Nē, — teica Pauls. Viņa balss bija dobja, bet stingra.
— Ko “nē”?
— Es nekur nebraukšu. Un tu brauc viena.
— Tu… tu to dzīvokļa dēļ? Galerta dēļ?
— Nē, Alise. Ne dzīvokļa dēļ. Bet tāpēc, ka tu nosauci manu vectēvu nepieklājīgi. Tāpēc, ka tu nosauci manu vecāku mājas par bedri un es šodien sajutu daudz vairāk nekā pa visiem gadiem kopā ar tevi. Brauc prom.
— Da ej tu! Paliec te ar savu galertu.
Viņa izskrēja ārā. Pēc minūtes aiz vārtiem norūca piebraukušā taksometra motors. Viņa, acīmredzot, to bija izsaukusi jau sākumā.
Pauls atgriezās istabā. Viņš izskatījās par desmit gadiem vecāks. Viņš piegāja pie vectēva, nometās viņa priekšā ceļos un atspieda pieri pret viņa rokām.
— Piedod, vectēv… Piedod man, muļķim… Es neredzēju… Es tiešām neredzēju…
Nikolajs uzlika sauso plaukstu uz mazdēla galvas.
— Nekas, Paul. Nekas. Gadās arī tā. It kā savējais, bet ieskaties — pretinieks. Galvenais — laicīgi ieraudzīt. Labi, ka tagad, nevis tad, kad bērni būtu pieteikušies.
Es piegāju pie dēla, apskāvu viņu pie pleciem. Viktors piegāja no otras puses. Mēs stāvējām tā, apskāvušies četratā, istabas vidū pie dzīvās egles.
— Mamma, — Pauls pacēla uz mani saraudātās acis. — Vai galerts vēl palika?
Es iesmējos caur asarām.
— Pilns katls, dēls. Un sinepes arī ir. Tās pašas, “niknās”.
Pauls apsēdās pie galda. Pievilka pie sevis šķīvi, ko Alise tā noniecināja. Nogrieza lielu gabalu trīcoša, gaļīga galerta, biezi apzieda ar sinepēm. Ielika mutē, aizvēra acis.
— Garšīgi, — viņš izpūta. — Dievs, cik garšīgi.
Dzīvokļa atslēgas tā arī palika guļam atvilktnē pie virtuves dvieļiem. Tās pagaidīs. Pagaidīs to, kura ar cieņu klausīsies vectēva stāstos un palūgs papildporciju galerta. Bet pagaidām — mums bija pats godīgākais, pats rūgtākais un pats laimīgākais Jaunais gads. Mēs bijām kopā. Un tas bija mūsu galvenais kapitāls, kas nekad nezaudē vērtību.
