Atvaļinājuma gaitā es sapratu, ka mūsu situācija nav saistīta ar materiālajām iespējām, bet gan ar atšķirīgām dzīves prioritātēm. Igors ticēja, ka laba atpūta ir tāda, kas prasa pēc iespējas mazāk papildu tēriņu, savukārt es uzskatīju, ka ceļojums ir laiks, kad atļauties jaunu pieredzi, ko ikdienā nebaudām – vietējos restorānus, komfortablu atpūtu pludmalē un bezrūpību.
Viņa argumenti vienmēr bija “racionāli”. “Kāpēc maksāt par sauļošanās krēslu, ja var gulēt uz dvieļa smiltīs?” “Kāpēc pirkt augļus tirgū, ja brokastu bufetē var paņemt līdzi pāris ābolus?” Bet šī racionalitāte nogalināja visu burvību. Atpūta nav tikai fizioloģiska spēku atjaunošana; tā ir dvēseles pabarošana ar skaistumu un jaunām garšām.
Kādā vakarā, kad vakariņās atkal tika piedāvāts izmantot mājas krājumus – šoreiz tā bija “ekskluzīva” sautēta gaļa ar vārītiem griķiem, ko viņš bija pamanījies pagatavot tajā pašā vārāmajā spirālē –, es pieņēmu lēmumu, ka turpmākās dienas mēs pavadīsim katrs savā ritmā. Es devos vakariņās viena, lai baudītu vietējo atmosfēru un mieru.
Sēžot mazā zivju restorānā, malkojot vēsu vīnu un klausoties turku mūzikā, es jutu milzīgu atvieglojumu. Tajā pašā laikā man bija skumji. Es skatījos uz citiem pāriem, kas smējās un dalījās ar ēdienu, un sapratu, ka Igors šobrīd sēž numuriņā, mazgā savu spirāli un jūtas gandarīts par ietaupītajiem divdesmit eiro. Viņš nebija slikts cilvēks, viņš vienkārši dzīvoja citā emocionālajā valūtā.
Tajā mirklī es sapratu, cik svarīgi ir, lai partneriem būtu līdzīgs skatījums uz dzīves baudīšanu un to, kam mēs veltām savu nopelnīto enerģiju. Nauda ir tikai enerģijas veids. Ja viens partneris šo enerģiju grib palaist plūsmā, lai gūtu prieku, bet otrs to grib iekonservēt “melnajai dienai”, konflikts ir neizbēgams.
Svarīga mācība turpmākajai dzīvei
Nākamajā dienā es nolēmu pārcelties uz citu viesnīcu, lai atlikušo atvaļinājumu pavadītu saskaņā ar savu redzējumu. Es negribēju strīdēties, negribēju viņu pārmācīt. Es vienkārši gribēju atpūsties. Igors šādu lēmumu uzskatīja par nepamatotu tēriņu, norādot, ka šos līdzekļus varētu izmantot praktiskiem mērķiem mājās. Viņš pat aprēķināja, cik daudz virtuves tehnikas varētu nopirkt par šo naudu. Tomēr es jutu, ka ir svarīgi saglabāt savu iekšējo līdzsvaru un baudīt atpūtu tā, kā tas sniedz vislielāko prieku.
Pārējās četras dienas es pavadīju viena. Es devos ekskursijās, ko Igors bija nosaucis par “tūristu slazdiem”, es ēdu vietējos saldumus un pirmo reizi ceļojuma laikā tiešām atslābinājos. Paradoksāli, bet bez “saimnieciskā” partnera es iztērēju mazāk enerģijas un jutos daudz bagātāka.
Šī pieredze man kļuva par vērtīgu atziņu. Tā iemācīja, ka attiecībās būtiska ir ne tikai cieņa un kopīgas intereses, bet arī līdzīga attieksme pret ikdienas izvēlēm un finansēm. Ir liela atšķirība starp veselīgu taupību un spēju atslēgties no ikdienas rūpēm, lai pilnvērtīgi atjaunotu spēkus. Taupība ir lieliska īpašība, ja tā kalpo mērķim, bet, ja tā kļūst par pašu mērķi, tā sāk smacēt visu dzīvo un radošo.
Atgriežoties mājās, mēs mēģinājām par to runāt, bet Igors joprojām uzskatīja, ka esmu rīkojusies kaprīzi un neapdomīgi. Viņš nespēja saprast, ka runa nav par eiro, bet par dzīves sajūtu. Mūsu ceļi drīz vien šķīrās, jo es sapratu, ka negribu pavadīt savu dzīvi, vārot desu ar spirāli, kamēr aiz loga pulsē krāsaina un garšīga pasaule.
Es neesmu izšķērdīga. Es smagi strādāju un protu rīkoties ar naudu. Bet es arī zinu, ka “melnā diena”, kurai Igors tik cītīgi gatavojās, var pienākt jebkurā brīdī, un vienīgais, kas mums tad paliks, būs mūsu atmiņas. Es gribu, lai manas atmiņas būtu par saulrietiem, smiekliem un garšīgām vakariņām, nevis par to, cik izdevīgi esmu nopirkusi desas bundžu.
Es atgriezos no ceļojuma ar jaunu skatījumu uz to, ko meklēju partnerattiecībās: spēju kopā baudīt dzīvi un novērtēt mirkli šeit un tagad. Tagad es zinu – pirms teikt “jā” kopdzīvei, ir jādodas kopīgā ceļojumā. Un jāpārliecinās, vai koferī nav paslēpta vārāmā spirāle, kas paredzēta nevis nepieciešamībai, bet gan dzīves prieka ierobežošanai.
