Izrādījās, ka nē — Tamāras kundze visu šo stundu bija pacietīgi sēdējusi savā automašīnā turpat pie kafejnīcas, lai pēc tam kopā ar dēlu dotos iepirkties.
Viņa vienkārši nolēma ienākt “apskatīties, ar ko viņš te sēž un dzer kafiju”. Viņa par mani runāja tā, it kā es būtu prece veikalā, kuru nepieciešams rūpīgi pārbaudīt pirms pirkšanas.
— Un kā es jums patīku? — es pajautāju, tieši skatoties viņai acīs. Sieviete vēlreiz mani nopētīja, šoreiz vēl kritiskāk, un noteica: — Nu, vizuāli jau nekas, bet raksturs, kā redzu, tev ir par strauju.
Krišjānim vajag meiteni, kura būtu mierīga, paklausīga un mācētu piekāpties. Bet, ja tu tiešām centīsies, varbūt mēs pat iedraudzēsimies.
Tajā sekundē es sapratu visu. Šīs nav vienkārši mātes un dēla attiecības. Tas ir viens kopīgs organisms, kur māte domā, plāno un kontrolē, bet dēls vienkārši izpilda komandas. Es sapratu, ka trešais liekais šajā savienībā esmu es un manas cerības uz veselīgām attiecībām ar šo cilvēku.
Es mierīgi izdzēru pēdējo malku kafijas, piecēlos, pateicos par “interesanto” pieredzi un novēlēju viņiem abiem veiksmīgus pirkumus. Izejot no kafejnīcas, es jutu Tamāras kundzes smago, vērīgo skatienu savā mugurā, bet Krišjānis tā arī palika sēžam ar neizpratnes pilnu seju.
Secinājumi un dārgā dzīves mācība
Vakarpusē saņēmu no Krišjāņa ziņu. Viņš rakstīja, ka es esot uzvedusies dīvaini un nervozi, taču kopumā esmu mammai patikusi un viņa esot devusi atļauju mums satikties vēlreiz. Tiesa, nākamreiz uz kino viņa nākšot līdzi, jo filma, kuru bijām plānojuši skatīties, viņu arī ļoti interesējot.
Izlasot šo ziņu, man pat vairs negribējās dusmoties. Man kļuva baisi par to, cik ļoti cilvēks var būt pazaudējis savu “es”. Es viņu vienkārši nobloķēju un izdzēsu saraksti.
Šis stāsts ir spilgts piemērs tam, ka cieņa pret vecākiem ir jānodala no pilnīgas pakļaušanās. Ja vīrietis savos divdesmit trīs gados nevar pasniegt roku meitenei, nesaņemot mātes atļauju, viņa sirdī vieta citai sievietei vienkārši nav brīva.
Tur jau sēž mamma ar savu tējas tasi un kontroles sarakstu. Labākais, ko mēs varam darīt šādās situācijās, ir uzticēties savai intuīcijai un nebaidīties aiziet. Nav jēgas tērēt laiku mēģinot “iepatikties” kādam, kura dzīvē tu nekad nebūsi pirmajā vietā. Dzīve ir pārāk īsa, lai kļūtu par trešo riteni kāda cita ģimenes drāmā.
(pilnu stāstu varu izlasīt raksta pirmajā lapā – spied ATPAKAĻ)
