Es patiešām to neplānoju. Nebija ne iekšējas vēlmes, ne mīlestības slāpju, ne ilgu pēc kāda spēcīga pleca sev blakus. Vienkārši piecos gados pēc šķiršanās es tik ļoti biju pieradusi pie vientulības, ka pārstāju to uztvert kā “tukšumu”, kas steidzami jāaizpilda ar kaut ko – vai kādu.
Bet, kā tas bieži notiek, kad atslābsti, dzīve pēkšņi izdara negaidītu pavērsienu. Un tā, kādā dienā kafejnīcā pēc mākslas terapijas lekcijas es ierunājos ar kādu vīrieti.
Viņš nebija ne īpaši harizmātisks, ne vizuāli mans tips. Taču viņā kaut kas atsauca: miers, pārliecība, tāds silts baritons, ar kuru viņš stāstīja par grāmatu, ko bija lasījis. Viņš man šķita pieaudzis – nevis pēc gadiem, bet pēc stāvokļa. Es pat nepamanīju, kā atstāju viņam savu numuru.
Pēc dažām dienām viņš uzrakstīja. Mēs sarakstījāmies, pēc tam tikāmies, un kādā brīdī es pieķēru sevi pie domas:
“A, ja nu tomēr mēģināt vēlreiz?” Pēc divām nedēļām es pati viņam piedāvāju atnākt pie manis – vakariņās, bez oficiālas ceremonijas, vienkārši divatā. Gribēju mājīgu vakaru, bez pretenzijām, bez vērtēšanas, vienkārši cilvēcisku sarunu. Taču sanāca pavisam kas cits, nekā es biju cerējusi.
Pirmā tikšanās
Gatis ieradās punktuāli. Ar pudeli vīna un konfekšu kārbu, kas kopumā bija jauki. Es toreiz nodomāju, ka tas ir labs signāls: vīrietis nav atnācis tukšām rokām, tātad ir gatavs izrādīt uzmanību. Viņš uzreiz novilka mēteli, akurāti uzkāra to uz pakaramā un devās uz virtuvi, kur es pabeidzu klāt galdu.
Es ievēroju, ka viņš uzmanīgi apskata dzīvokli, pat nemēģinot to slēpt. Skatiens pieķērās katrai sīkumam – grāmatām, fotogrāfijām, plauktiem ar aromātiskajām eļļām. It kā viņš mēģinātu pēc šīm detaļām saprast, kas esmu. Vai, kas bija nepatīkamāk, izvērtēt, cik mājīgi šeit būtu viņam pašam.
Es mēģināju uzsākt vieglu sarunu: pastāstīju par to, kā pati mācījos gatavot šo risoto, dalījos nesenā epizodē no darba. Bet viņš it kā klausījās. Viņa atbildes bija saraustītas, bez tēmas attīstības. It kā viņš domās būtu kaut kur citur. Pēc divdesmit minūtēm es jau sajutu vieglu iekšēju spriedzi, it kā starp mums telpā būtu radusies neredzama barjera.
“Tu laikam nemīli viesus? Tev ir tik kluss…” Un tad sākās tas, ko es vismazāk gaidīju: viņš pēkšņi krasi mainījās. Sāka runāt skaļāk, uzdot jautājumus, kas izklausījās kā pārmetumi:
“Vai tu bieži esi viena mājās?”, “Visas draudzenes ir tikpat vientuļas?”, “Tev nav garlaicīgi katru vakaru vienai?” Es mēģināju atbildēt savaldīgi, bez aizkaitinājuma, bet viņš it kā tīšuprāt provocēja. Par jebkādu romantiku vairs nebija ne runas. Viņa uzvedībā parādījās kaut kas valdonīgs, pat augstprātīgs, it kā viņš būtu ieradies nevis uz randiņu, bet uz dzīvokļa apskati, kurā grasās dzīvot.
Apogejs bija tas, ka viņš, neprasot atļauju, atvēra skapja durvis koridorā. Vienkārši piecēlās, piegāja un paskatījās, kas ir iekšā. Es biju samulsusi. Viņš pat neatvainojās, tikai nomurmināja kaut ko līdzīgu: “Ieradums – vienmēr gribu zināt, kur cilvēkam ir kārtība, un kur – mantu noliktava.”
Četrdesmitajā minūtē es sapratu: vairs nevaru to izturēt. Bija sajūta, ka blakus man nav vīrietis, kurš grib iepazīties tuvāk, bet revidents no pagātnes, kuram dots uzdevums “novērtēt un nosodīt”. Es piecēlos, saspringti pasmaidīju un teicu:
“Esmu nedaudz nogurusi, man rīt ir saspringta diena. Pabeigsim šo vakaru šodien?”
Viņš paskatījās uz mani ar pārsteigumu, pēc tam ar smīnu. It kā sapratis, ka zaudējis kādu iekšējo spēli, kuru es pat nebiju sākusi. Nepateica ne vārda – vienkārši klusējot piecēlās, uzvilka jaku un izgāja. Es neaizvēru durvis uzreiz, vienkārši stāvēju un klausījos, kā viņa soļi attālinās pa kāpnēm. Un tad apsēdos uz dīvāna un izelpoju. Dziļi, smagi, bet ar atvieglojumu.
Kāpēc šis vakars bija svarīgs
Tas bija vakars bez skūpstiem, bez apskāvieniem, pat bez normālas sarunas. Bet tieši tas man kļuva par atbalsta punktu. Par atgādinājumu, ka mana dzīve, tāda, kāda tā ir – silta, mierīga, izveidota – neprasa kādu tikai tādēļ, lai “nebūtu viena”. Es nebaidos no vientulības. Es baidos zaudēt pašcieņu.
Un tagad, ja kādreiz atkal radīsies dzirkstele – es to sagaidīšu nevis ar cerību, ka kāds “izkrāsos manu vakaru”, bet ar izpratni, ka manā mājā var parādīties tikai tas, kurš prot būt saudzīgs. Vientulība nav spriedums. Tā ir pauze, kuras laikā tu vari iemācīties dzirdēt sevi. Un, ja jau laiž kādu šajā klusumā, tad tikai to, kurš pats prot netrokšņot.
Kādi secinājumi no šī stāsta
Lasi vēl: No 2026.gada 1. marta stājas spēkā izmaiņas arī uz Tehnisko apskati: ”Tas ir jādara un punkts”
Šis stāstījums atklāj dziļas patiesības par cilvēka vajadzību pēc tuvības, sevis apzināšanos un to, ko patiesi nozīmē pilnvērtīga dzīve, kas nav atkarīga no ārējiem faktoriem.
Stāsts māca, ka vientulība pati par sevi nav tukšuma stāvoklis, ko steidzami jāaizpilda. Tā var būt apzināta pauze, kuras laikā dvēsele atjaunojas un mācās dzirdēt pati savu balsi. Personība, kas ilgstoši dzīvojusi viena, pārtrauc vientulību uztvert kā trūkumu un vietā rada pašpietiekamības vidi — mierīgu un rūpīgi iekārtotu personīgo telpu. Šādā stāvoklī alkas pēc “spēcīgām rokām blakus” pazūd, jo iekšējais spēks ir jau atrasts.
Attiecības kā papildinājums, nevis pamats
Mēs tiekam brīdināti par bīstamību uzsākt attiecības ar cerību, ka otrs cilvēks izglābs vai padarīs mūsu dzīvi interesantāku. Patiesa partnerība nekad nedrīkst kalpot par pamatu, bet gan par izsmalcinātu papildinājumu jau esošajai stabilitātei. Ja iekšējais miers ir izveidots, tad jebkuras attiecības tiek sagaidītas nevis ar izmisumu, bet ar skaidru izpratni par otra cilvēka vērtību.
