Sešus gadus mēs ar līgavaini dzīvojām kopā, un kāzas jau bija pavisam tuvu. Pāris nedēļas pirms lielās dienas devāmies uz manu dzimto pilsētu, lai iepazītos ar maniem vecākiem.
Es piedāvāju palikt pie maniem vecākiem, manā bērnības istabā. Ādams tam iebilda — viņam šķita, ka viesnīca būtu labāka izvēle, taču es uzstāju uz savu.
Vakars bija lielisks, taču, kad devāmies gulēt, Ādams ilgi nevarēja aizmigt. Viņš teica, ka vēlas iziet uz brīdi ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu. Pēc dažām minūtēm es izdzirdēju viņa saucienu.
Es uzreiz izskrēju ārā un izbrīnā jautāju, kas noticis. Ādams uz brīdi paskatījās uz mani ar nobijies skatienu un atbildēja:
— Es redzēju tavu mammu. Viņa…👇
— Aleksandra, tava mamma ir kopā ar kādu citu vīrieti! — es apstulbu. Zināju, ka šāds brīdis var pienākt jebkurā laikā, bet ne tādā veidā.
Ādams, nedaudz nobijies un satraukts, lūdza mani sazvanīt tēvu un pastāstīt, ka mamma vairs nav uzticīga.
Tajā brīdī ienāca mamma un, neskatoties uz visu drāmu, mierīgi teica:
— Tā nav krāpšana Mēs ar vīru tā dzīvojam, un Aleksandra to zina.
— Tu zināji? Un man nepateici? — Ādams bija vīlies. Viņš jutās nodevēts.
Es centos paskaidrot, ka man nebija nodoma viņam slēpt patiesību, taču man bija grūti runāt par kaut ko tik personīgu, ko pati tik labi nesapratu.
Es uzzināju par to pati, kad man bija 16 gadi — reiz atgriezos mājās un ieraudzīju viņus ar citiem partneriem. Tas bija grūti pieņemt, bet kopš tā laika es neiejaucos viņu privātajā dzīvē.
Ādams bija pārsteigts un vēlējās pārdomāt lietas vienatnē, tāpēc pavadīja nakti viesnīcā.
Nākamajā dienā mamma ieteica man ar viņu parunāt.
Es aizgāju satikt Ādamu viesnīcā un teicu:
— Es nevēlējos tev neko slēpt, vienkārši nezināju, kā to pateikt.
Viņš ieelpoja un teica, ka vajag laiku, lai visu sakārtotu domās. Par kāzām pagaidām nerīkosimies.
Pēc atgriešanās mājās plānojam apmeklēt psihologu.
Mēs pieņēmām, ka dažreiz ir jāļauj sev apstāties un pārdomāt. Lēmums pagaidām atlikt kāzas un meklēt palīdzību bija mūsu veids, kā rūpēties par attiecībām un sevi. Dzīve turpinās, un mēs mācāmies soļot tālāk kopā.
Un kā tu pats esi risinājis brīžus, kad jāpieņem svarīgi lēmumi? Dalies savās domās!
