Ciemojos pie drauga Milānā. Vakarā atvērām pudeli proseko, izdzērām pa glāzei. Domāju, ka Marko tagad aizbāzīs korķi atpakaļ vai aptīs kakliņu ar plēvi. Bet viņš paņēma parastu metāla karoti no atvilktnes un iesprauda to pudeles kakliņā ar kātu uz leju
Paskatījās uz mani ar tādu pašapmierinātu smaidiņu, ar domu – pie mums te ir savas metodes. Godīgi sakot, nodomāju, ka tā ir kaut kāda vietējā paraža vai joks. Nu, apmēram kā pie mums — pieklauvēt pie koka. Pēc trim dienām izņemam to pašu pudeli no ledusskapja — un tā šņāc kā tikko attaisīta. Burbuļi rotaļājas, garša nav sabojājusies. Tieši tad sapratu, ka man priekšā nav māņticība, bet reāli strādājoša metode.
No kurienes nāk šis triks
Izrādās, šī metode Itālijā un Francijā ir zināma jau vairāk nekā simts gadus. Vecmāmiņas to nodeva mazmeitām, oficianti — jaunajiem darbiniekiem restorānos. Neviens īpaši neaizdomājās, kāpēc tas strādā. Vienkārši zināja: metāla karote pudelē — un tu vari neuztraukties par dzirkstošo vīnu līdz nedēļas beigām. Turklāt tas strādā ne tikai ar šampanieti un proseko. Limonādes, kombučas, jebkuri dzirkstošie — viss saglabā savu dzirkstīgumu.
Esmu sastapis skeptiķus, kuri teica, ka tas ir mīts. It kā oglekļa dioksīds tāpat izplūst, fiziku neapmānīsi. Pārbaudīju vairākas reizes ar dažādiem dzērieniem. Paņēmu divas vienādas koka-kolas pudeles, atvēru abas. Vienā iespraudu karoti, otru vienkārši ieliku ledusskapī. Rezultāts vienmērīgs: tā, kurā bija karote, pēc divām dienām joprojām bija gāzēta. Otrā pārvērtās saldā ķepīgā šķidrumā bez mazākās burbuļu pazīmes.
Kas patiesībā notiek
Ne uzreiz sapratu procesa fiziku. Sākumā domāju, ka karote rada kaut kādu korķi vai barjeru. Bet kakliņš taču ir atvērts, gaiss brīvi cirkulē. Tad uzdūros kāda itāļu ķīmiķa skaidrojumam. Būtība ir temperatūrā un metāla īpašībās.
Metāla karote ledusskapī ātri atdziest. Tā kļūst aukstāka par apkārtējo gaisu un šķidrumu pudelē. Oglekļa dioksīds, kas izdalās no dzēriena, ceļas augšup uz kakliņu. Tur tas sastopas ar auksto metālu. Fizika ir vienkārša: auksts gāzes slānis ir smagāks par siltu. Tas noslīd atpakaļ pudelē, radot sava veida oglekļa dioksīda gaisa korķi.
Izveidojas dabisks riņķojums. Gāze mēģina izkļūt, atdzesējas uz karotes, kļūst blīvāka un smagāka, noslīd lejup. Virs dzēriena izveidojas CO₂ slānis, kas kavē turpmāku iztvaikošanu. Augšējā daļā CO₂ koncentrācija paaugstinās, un gāzes zudums ievērojami palēninās.
Esmu izmēģinājis dažādas versijas. Plastmasas karote vispār nestrādā. Koka karote arī ir bezjēdzīga. Nepieciešams tieši metāls — tērauds, sudrabs, melhiora. Jo labāk materiāls vada siltumu, jo efektīvāka metode. Alumīnija karote sevi parādīja sliktāk par tērauda, lai gan arī dod zināmu rezultātu.
Svarīgs moments — karote jāiebāž ar kātu uz leju, lai karotes daļa būtu augšā. Tādā veidā metālam ir maksimāla saskares virsma ar gaisu. Pāris reižu aiz neuzmanības iespraudu otrādi — efekts bija daudz vājāks. Karotes daļa ir platāka, tā atdzesē lielāku gaisa daudzumu.
Pudeli obligāti jātur ledusskapī. Istabas temperatūrā triks nestrādās. Karotei visu laiku jābūt aukstai, nevis tikai vienreiz atdzisušai. Ledusskapī temperatūra ir nemainīga, metāls pastāvīgi uztur vajadzīgo gāzes atdzesēšanas režīmu.
Pārbaude praksē
Nolēmu sarīkot eksperimentu draugiem laukos. Paņēmu sešas kvasa pudeles. Visas reizē atvēru. Divas atstāju vienkārši atvērtas, divās iespraudu karotes, divas aizvēru ar parastiem korķiem. Visas ieliku vienā ledusskapī. Pārbaudījām katru dienu.
Pēc diennakts atvērtās pudeles jau bija zaudējušas pusi gāzes. Tās, kas bija ar korķiem, turējās labāk, bet arī sāka izplakt. Karotes varianti saglabāja burbuļus gandrīz kā svaigi. Trešajā dienā atšķirība bija acīmredzama visiem. Atvērtās bez karotes bija pārtapušas bezgaršīgā šķidrumā. Tās ar korķiem vēl varēja dzert, bet baudījuma maz. Savukārt pudeles ar karotēm deva normālu putu un raksturīgo šņākoņu, lejot glāzē.
Visinteresantākais notika piektajā dienā. Pudeles ar karotēm joprojām bija gāzētas. Ne jau kā svaigas, protams, bet kādu septiņdesmit procentu apmērā noteikti. Dzert varēja mierīgi. Draugi neticēja savām acīm. It īpaši Ralfs, kurš skolā māca fiziku. Veselu stundu stāstīja par konvekciju un siltumvadītspēju, cenšoties visiem izskaidrot principu. Pārējiem eksperiments gan nepatika — gribējās vairāk alus.)
Lasi vēl: Kamēr vīramāte komandēja ko un kā darīt es tikmēr meklēju izdevīgu piedāvājumu ceļojumam uz Turciju
Kāpēc par to zina tik maz cilvēku
Dīvaini, ka tik vienkārša un efektīva metode nav guvusi plašu izplatību. Krievijā to praktiski neviens neizmanto. Varbūt tāpēc, ka pie mums nav pieņemts stiept vienu šampanieša pudeli uz nedēļas garumu. Atvērām — izdzērām, tāda kultūra.
Bet Itālijā vai Francijā ir citāda pieeja. Tur glāze dzirkstošā vīna pusdienās ir ierasta lieta. Nav obligāti izdzert visu pudeli. Atvēri, ielēji sev un sievai pa simts gramiem, pārējo ieliki ledusskapī līdz rītdienai. Un tā var turpināties vairākas dienas. Karotes metode viņiem ir praktiska un dabiska.
Vēl viens moments: korķu un visu to vakuuma sistēmu ražotāji nav ieinteresēti izplatīt bezmaksas metodi. Kāpēc pirkt viņu ierīces par dažiem desmitiem eiro, ja karote no atvilktnes strādā tikpat labi?
Godīgi sakot, metode nav universāla. Ja pudele vairākas stundas ir stāvējusi atvērta istabas temperatūrā, karote vairs nepalīdzēs. Gāze ir izkļuvusi ārā, un nekāds atdzesēšanas triks to vairs neatgriezīs. Metode darbojas kā profilakse, nevis kad jau gāzes pudelē vairs nav.
Tāpat nevajag gaidīt brīnumus no lētām limonādēm ar minimālu oglekļa dioksīda daudzumu. Tur gāzes jau sākotnēji ir maz, tā ātri izplūst pat ar karoti. Vislabāk metode sevi parāda tieši ar kvalitatīviem dzirkstošajiem un dzērieniem ar labu gāzētību.
Un pēdējais: karotei jābūt tīrai. Tas ir pašsaprotami, bet daži spēj iespraust pudelē karoti, ar kuru tikko maisīja cukuru tējā. Pēc tam brīnās, ka dzēriena garša sabojājusies. Vaina nav metodē, bet elementārā higiēnā.
