Kad uzrodas negaidīts palīgs
Rižiks, kurš sākumā bija ielīdis zem dīvāna viesistabā, pēkšņi izlēca no turienes. Nevis uz durvīm, bet mājas dziļumā. Viņš traucās pa dūmu pilno koridoru, neredzot ceļu. Viņš ielidoja virtuvē, kur bija Jūlija, ieķērās viņas halāta malā un vilka pie durtiņām zem kāpnēm, kas veda uz pagrabu — vienīgo vietu, kur vēl nebija dūmu. Pēc tam, nepievēršot uzmanību viņas saucieniem, viņš metās augšā.
Viņi nevarēja atrast izeju melnajā, kodīgajā miglā. Durvis bija kaut kur tur, pilnīgā tumsā. Un tad viņi dzirdēja pazīstamo, aizsmakušo murrāšanu. Dūmos kā spoks parādījās Rižiks. Viņa acis krēslā spīdēja fosforizējoši zaļā gaismā. Viņš satvēra Alisi aiz pidžamas piedurknes un pavilka. Meitene saprata. Viņa satvēra brāļa roku.
— Pakal Rižikam! Ej viņam pakaļ.
Lūsis, zemu pieplacis pie grīdas, kur dūmu bija mazāk, veda viņus cauri istabai uz bēniņu kāpnēm — šaurām, stāvām, bet tādām, kas veda uz jumta. Maksims reiz bija stāstījis, ka tā ir rezerves izeja. Rižiks, kurš dzīvoja mājā, zināja visas ejas. Viņš iestūma viņus uz kāpnēm, bet pats pagriezās un sastinga durvju ailē kā sargs.
Tajā brīdī ārpusē atskanēja sirēnas — kaimiņi bija izsaukuši papildspēkus. Ūdens strūkla triecās pret mājas sienu. Maksims ar pieskrējušo vīru palīdzību izsita ārdurvis. Pirmais, ko viņš ieraudzīja dūmu vālos, bija Rižiks. Zvērs stāvēja bēniņu kāpņu pakājē, šņācot uz uguni. Bet augšā, uz jumta sēdēja abi – Alise un Tims.
Šķūni izglābt neizdevās. Bet māja izturēja.
Pagāja laiks
Kad visi aizbrauca un kaimiņi izklīda, Petrovi stāvēja nokvēpušas, pēc deguma smaržojošas viesistabas vidū. Rižiks gulēja uz grīdas, smagi elpojot. Tika steidzami izsaukts speciālists, apkopa viņu.
— Paveicās, — viņš teica. — Virspusēji. Izturēs. Bet jums droši vien tagad ir bail no viņa? Tomēr zvērs.
Maksims paskatījās uz sievu, uz Alisi un Timu, kas bija piespiedušies pie lūša sāna, tad uz viņa gudrajām, uzticīgajām acīm. — Nē, — viņš klusi noteica. — Tas nav zvērs. Tas ir ģimenes loceklis. Kurš šodien to pierādīja labāk par jebkuriem vārdiem.
Pagāja laiks. Māju saremontēja. Rižiks atkopās, lai gan zīmes uz sāniem palika. Bet kaut kas viņā bija mainījies. Viņš arvien biežāk devās mežā. Uz dienu, uz divām. Atgriezās tievs, mežonīgs, smaržojošs pēc brīvības. Un bērni, jau paaugušies, saprata.
— Tēti, — kādu vakaru teica Alise, vērojot, kā Rižiks skatās meža logā. — Viņam tur laikam ir vientuļi. Bez savējiem.
— Jā, — nopūtās Maksims. — Viņš mūsu labā izdarīja visu, ko varēja. Tagad ir viņa kārta.
Viņi pieņēma lēmumu kopā
Kādu rītu viņi atvēra dārza durvis, bet pēc tām — arī vārtiņus uz mežu. Rižiks iznāca uz sliekšņa. Viņš pagriezās, apmeta visiem apli, iebāza degunu katra plaukstā — Maksima, Jūlijas, Alises, Tima. Tad paskatījās viņiem acīs ar ilgu, atvadu pilnu skatienu, kas bija pilns tās pašas mežonīgās, neizskaidrojamās mīlestības, kas ir stiprāka par bailēm un stiprāka par instinktu. Un aizgāja. Neaizskrēja. Aizgāja. Savā īstajā dzīvē.
Dažreiz, īpaši naktīs, viņiem šķiet, ka aiz loga, meža malā, pavīd ruda ēna. Bet kādu rītu uz lieveņa viņi atrada zaķi. Un pēdas. Lielas, apaļas, ar četru nagu nospiedumiem. Viņi zina — viņš nav aizgājis uz visiem laikiem. Viņš vienkārši ir paplašinājis savas mājas robežu. Lai tajā iekļautu gan viņu silto, gaišo māju, gan visu tumšo, bezgalīgo mežu. Tāpēc, ka tā tam ir jābūt tiem, kuri reiz izglāba viens otru ne tikai no uguns, bet arī no vientulības.
P.S. Dārgie lasītāji, šis stāsts ir māksliniecisks izdomājums, mēģinājums ietērpt stāstījuma formā vienkāršas un mūžīgas vērtības. Realitāte bieži ir skarbāka un prozaiskāka. Taču tieši pasakās un līdzībās mēs bieži meklējam un atrodam simbolus: neuzvaramas vecāku mīlestības, pašaizliedzīga labuma, uzticības pienākumam vai nesalaužamas dzīvotgribas simbolu. Es pastāstīju šo stāstu nevis tāpēc, lai to uztvertu burtiski, bet lai atgādinātu par gaismu, ko vissmagākajos apstākļos spēj aizdedzināt savstarpēja palīdzība un līdzjūtība. Nevajadzētu to ņemt pārāk tuvu sirdij kā reālu gadījumu, bet, iespējams, tā radītā sajūta paliks ar jums kā silts atspulgs — atgādinājums, ka pat skarbajā ikdienā ir vieta īstam varoņdarbam.
