“Pirms 6 mēnešiem mana draudzene dzemdēja. Neviens pat nezināja, ka viņa ir stāvoklī. Vairāki grūtniecības testi rādīja negatīvu rezultātu, un ārsti viņas uzpampušo vēderu uzskatīja par simptomu gastrītam, no kura viņa tajā laikā cieta. Viņa arī lietoja kontracepcijas tabletes, tāpēc mums nebija nekāda iemesla satraukties. Mans dēls piedzima ar galvu pa priekšu tualetē divos sestdienas naktī, dzemdības bija ļoti īsas.
Es nekad nevēlējos bērnus, tādēļ teikt, ka man attiecībā pret šo pārsteigumu bija dalītas jūtas, būtu pārlieku pozitīvi. Kad es pirmajā naktī atstāju savu draudzeni slimnīcā, es pa īstam apsvēru iespēju neatgriezties. Es ar to nelepojos, bet tā nu tas ir. Mana draudzene zināja manas domas par bērniem un vēlāk sacīja, ka viņa negaidīja mani atgriežamies.
Mans dēls tika nosaukts par Hariju, pēc Harija Drēzdena, kuram pieder citāts “Ir lietas, no kurām tu nevari aiziet. Ne tad, ja vēlies turpmāk dzīvot mierā ar sevi.”
Es devos atpakaļ un uzņēmos atbildību.
Izrādās, ka mazais Harijs ir diezgan sasodīti lielisks. Viņš gandrīz nekad neraud. Viņš ir laimīgākais mazulis, ko jebkad esmu saticis, guļ 9 – 10 stundas naktī un pamostas smaidīdams. Viņš arī ir ļoti piemīlīgs, un tā ir pirmā reize, kad esmu ko tādu domājis par mazuli. Dažus rītus es pamostos un neticu, ka tik tiešām esmu tētis. Tad es paskatos uz viņa šūpuli, viņš paskatās pretī un velta man lielu smaidu, un es no jauna esmu iemīlējies.
Arī Tors, mans 13 mēnešus vecais Mastifs, mīl un aizsargā mazo Hariju. Un mani vecāki, kuri nekad necerēja sagaidīt mazbērnus, uzdāvināja mums māju. Esmu tik pārsteigts un pateicīgs, ka vēlējos dalīties šajā stāstā.”
Avots: boredpanda.com