Pretīgi ko šī sieviete dara ar saviem suņiem, līdz ko viņi izaug lielāki

Suņa atdošana citiem saimniekiem nenoritēja pēc plāna. Pēc ilgām un rūpīgām pārdomām, es pieņēmu lēmumu atdot mūsu jauko suni, Džuno, citiem saimniekiem. Pāris, kas atbrauca sunim pakaļ, bija ekstāzē. Un nav jau brīnums, viņi saņēma apmācītu suni, kas man izmaksāja veselu bagātību, es apmaksāju veterinārārsta apmeklējumus un pārtiku, atpakaļ nesaņemot neko.

Jaunie saimnieki priecīgi sasveicinājās ar Džuno, dodot viņai pīkstošas rotaļlietas, kad Dollija, mana trīs gadus vecā meita, uzradās no zila gaisa un raudot apmetās sunim ap kaklu.

„Mammu, kādēļ mēs nevaram viņu paturēt?” viņa raudot jautāja, puņķiem un asarām tekot pāri ģīmim. „Viņa vēlas palikt pie mums, es zinu, ka viņa to vēlas.”

Tajā mirklī, es gandrīz vai mainīju savu lēmumu. Gandrīz. Tomēr, kad jaunie saimnieki paņēma suni, iesēdināja to mašīnā un aizbrauca, es jutu vienīgi atvieglojumu. Es jau biju noskatījusi citu suni – šoreiz tas bija miniatūrs taksis, domāju, ka viņš noteikti nemēģinās lēkt pāri dārza žogam.

„Dollij, beidz raudāt un nāc paskaties uz cita kucēna bildēm,” es meitai teicu, paceļot viņu no priekšnama piebraucamā ceļa.

Es zinu, ka cilvēkus pārsteidz tas, ka es neuzskatu, ka sunim ar cilvēku jānodzīvo visu mūžu. Es tā nedomāju, jo man apnīk, ka suņa spalvas ir visur, arī uz dīvāna.

Man ir vēl sliktākas ziņas: pēdējo četru gadu laikā es esmu noskatījusi četrus kucēnus un katrā no šiem gadījumiem es esmu braukusi vairākas jūdzes un maksājusi par tiem vairākus simtus Lielbritānijas mārciņu. Tad, pēc pāris mēnešiem, es tiem esmu uzgriezusi muguru un atdevusi tos citiem saimniekiem.

Kad suņi ir pie manis, tiem ir perfekta dzīve. Es tiem iegādājos ērtas guļvietas un krāsainas kakla siksnas. Pēdējā laikā, mēs ar bērniem apspriežam kā nosaukt mūsu jaunāko suni.

Es esmu apmaksājusi vakcināciju, suņa čipošanu un smējusies par savu vīru, kad viņš draudēja no manis šķirties, ja paņemšu vēl vienu suni.

Es vienmēr viņam tikai atteicu, ka suns ir cilvēka labākais draugs un arī mēs bez tāda nevaram iztikt.

Iespējams, ka jūs domājat, ka pēc četriem gadiem un tūkstoš Lielbritānijas mārciņām (1380 Eiro), es būšu guvusi mācību, bet tā vietā, es devos iegādāties vēl vienu suni. Šoreiz tas ir septiņus mēnešus vecs, medību suņa un kokerspaniela krustojums, ko Dollija nosauca par Kloveru. Un, ja suns turpinās lekt uz virtuves virsmām, lai nozagtu ēdienu, es arī no viņas atbrīvošos.

Protams, mēs zinām, ka kucēni ir daudz pievilcīgāki par pieaugušiem suņiem, bet es domāju, ka mans stāvoklis ir savādāks. Es esmu sērijveida kucēnmīle.

Nav nekā tāda, ko es neizdarītu kucēna labā, bet, tiklīdz viņi ir pārāk apgrūtinoši, es viņu vietā meklēju citu, daudz piemērotāku suni.

Līdz 2011. gadam mums bija labradors, Oskars, kurš sirmā vecumā nomira no audzēja. Viņš bija suns, kas neradīja nekādas problēmas, kā jau labradori. Tomēr, kad paņēmām Džuno, viņa raka bedres visā dārzā, vienu reizi man likās, ka viņai izdosies izrakt tuneli līdz Austrālijai. Bērni pastāvīgi iekrita kādā no izraktajām bedrēm un nosmērējās dubļos. Vēlāk, Džuno pārleca pāri dārza žogam un sāka rakt bedres arī kaimiņu dārzos. Mēs darījām visu iespējamo, lai viņu atturētu, bet viņa vienalga pamanījās nokļūt kaimiņu dārzos.

Mums ieteica iegādāties vēl vienu kucēnu, lai tas sastādītu Džuno kompāniju. Es iegādājos Rodēzijas ridžbeka kucēnu, bet viņš mani sāka kaitināt jau ceļā uz mājām, mēģinot noplēst mašīnas ātruma pārslēgu.  Bet bija jau par vēlu, atgriezt viņu es nevarēju. Albus auga un jo vairāk viņš pieauga, jo agresīvāks pret citiem suņiem viņš kļuva, bet Džuno tā ari turpināja rakt bedres svešos dārzos.

2012. gada aprīlī, man bija apnikuši abi suņi un es nolēmu tos atdot prom. Sākumā es atradu jaunu saimnieku Džuno. Es viņai atradu lielisku saimnieku – ģeogrāfijas skolotāju, kuram patīk pastaigāties kalnainā apvidū, ja viņš nespēs nokausēt Džuno, tad nekas cits nelīdzēs. Es zināju, ka arī Albusam jāatrod jaunas mājas, bet sākumā, man bija jāatrod sev jauns suns.

Drīz es ievēroju sludinājumā ievietoto Pippu, taksi, kas atvests no Lietuvas. Viņas saimniece, strādāja rūpnīcā un nevarēja sadzīvot ar suni, kā arī viņai bija nepieciešamas 300 Lielbritānijas mārciņas (415 Eiro), lai samaksātu par īri.

„Cik neatbildīgi no viņas puses,” es nodomāju, kad devos pakaļ sunim uz Lesteršīru. Tagad, kad man bija Pippa, man vajadzēja ātri atbrīvoties no Albusa, jo viņš varēja nokost manu jauno suni. Es viņu ātri atdevu ātrās palīdzības šoferim un viņa sievai, kuriem ir 5 bērni.

Sākumā, es ļoti pieķēros Pippai, bet jūs nevarat iedomāties, cik daudz nepatikšanu var radīt tāds mazs cīsiņsuns. Mēs drīz pārvācāmies uz fermu, Devonā. Pippa tur mēģināja nogalēt visu, kas kustas. Sākumā viņa nokoda neskaitāmas pīles, dūjas un pat aitu.

Es neatbrīvojos no viņas uzreiz, es atkal iedomājos, ka vēl viena suņa iegāde var būt risinājums. Es iegādājos Cepumiņu, astoņus mēnešus vecu, labradora un kollija krustojumu.

Izrādījās, ka pārī suņi var sastrādāt vēl lielākas muļķības. Viņi pazuda uz vairākām stundām un nokoda kaimiņa aitu, fermeris draudēja, ka nošaus abus suņus. Un, godīgi sakot, es viņam labprāt pasniegtu lodes. Kad dabūju viņus mājās, zināju, ka jāatbrīvojas no viena. Es pavecākam pārim atdevu Pippu. Un paturēju Cepumiņu, domājot, ka viņa uzvedīsies daudz labāk, ja atkal paņemšu vēl vienu suni. Tā nu mēs paņēmām Kloveru, bet Cepumiņš turpināja slaktēt aitas, tādēļ arī to mēs atdevām prom.

Tagad mums ir tikai Klovera. Mans vīrs atkal draudēja, ka šķirsies no manis, ja es atvedīšu vēl vienu suni. Es turpinu sev apgalvot, ka šis suns pie mums ir uz palikšanu.

Tikmēr, žurnāla Mūsdienu suņi, redaktors, Beverlijs Kadijs apgalvo: „Man nav ko teikt, kad satieku tādus ļaudis. Suns ir ģimene un tu nevari atdot prom ģimenes locekli. Mazi suņi ir jāapmāca, ar tiem jāapietas pacietīgi, ja to nedara, iespējams, arī nākamie suņa īpašnieki nevēlēsies veltīt laiku problēmas atrisināšanai un atbrīvosies no tā, līdz suns nonāks patversmē.”