Kabinetā smaržoja pēc veca papīra, lētas šķīstošās kafijas un tām specifiskajām, smagajām smaržām, kuras nez kāpēc mīl “vecās skolas” vīrieši, kuri uzskata, ka aromātam telpā jāienāk ātrāk par saimnieku.
Viktors Pēteris bija ieņēmis nodaļas vadītāja krēslu tikai pirms trim dienām. Viņam bija nedaudz pāri piecdesmit — vecums, kas vienos gadījumos nozīmē gudrību un pieredzi, bet citos – dzelžainu pārliecību, ka pasaulei jādzīvo pēc 1995. gada noteikumiem.
Es uzņēmumā strādāju jau divus gadus. Ziniet, esmu no tiem darbiniekiem, ko sauc par “nesošajiem zirgiem”. Es neskraidu uz pārtraukumiem ik pēc pusstundas, nesarunājos pie ūdens dzesētāja un atskaites slēdzu laikā. Mani rādītāji bija labākie kvartālā. Bet Viktoram Pēterim tās, acīmredzot, bija tikai cipari uz papīra. Viņam es pirmām kārtām biju “meitenīte”, un tikai tad profesionāle.
— Apsēdieties, Elīna, — viņš pat nepacēla acis no manas personīgās lietas, kas gulēja viņa priekšā atvērta. — Mums jāiepazīstas tuvāk.
Es apsēdos. Krēsls bija neērts, ciets. Droši vien arī tā bija daļa no kādas vecās vadības stratēģijas – turēt padoto vieglā diskomfortā, lai neatpūstos. Viņš ilgi šķirstīja lapas, sarauca uzacis, sita ar pildspalvu pa galdu. Es biju ieradusies apspriest jaunu projektu, nevis iziet atkārtotu novērtēšanu pie cilvēka, kurš vēl pat nebija iegaumējis mūsu vārdus.
Beidzot viņš pacēla galvu. Viņa skatiens bija vērtējošs. Ne negatīvs, nē. Tas bija pircēja skatiens tirgū, kurš izvēlas arbūzu un meklē, kur atrast plaisu, lai nokaulētu cenu.
— Divdesmit astoņi gadi, — viņš konstatēja, skatoties anketā. — Trīs gadus precējusies. — Viss pareizi, — es pamāju, nesaprotot, kādam nolūkam šis biogrāfiskais ieskats.
Viņš atgāzās krēslā, savienoja pirkstus saslēgumā un uzdeva To Pašu Jautājumu. Viņš nejautāja par maniem pārdošanas plāniem. Nejautāja par idejām nodaļas attīstībai. Viņš pat nejautāja, vai man patīk strādāt uzņēmumā.
— Elīna, sakiet godīgi, — viņa balss kļuva uzticīgi-iecietīga. — Kad jūs plānojat iet dekrētā? Kabinetā iestājās klusums. Bija dzirdams tikai tas, kā zem galda dūc vecais sistēmas bloks. — Atvainojiet? — es pārjautāju, cerot, ka man tikai izlikās.
— Nu, jūs taču saprotat, — viņš atmeta ar rokām, it kā skaidrotu bērnam patiesības. — Jūs esat jauna, precējusies sieviete. Pulkstenis, kā saka, tikšķ. Man jāveido komanda, uz kuru es varu paļauties. Bet ja es tagad uz jums likšu likmi, došu jums nopietnus klientus, un jūs pēc pusgada atnesīsiet man izziņu un aiziesiet mazgāt autiņus? Man vajadzīgs darbinieks, nevis “māmiņa” perspektīvā. Vienosimies jau tagad: tuvākos trīs gadus — nekādu bērnu. Vai arī mēs ar jums, diemžēl, nesastrādāsimies.
Tajā brīdī manī kaut kas noklikšķēja. Ziniet šo sajūtu? Kad sākumā tevi pārņem karstums, bet pēc tam iestājas ledains miers. Es paskatījos uz šo vīrieti. Uz viņa dārgo uzvalku, kas slikti pieguļ. Uz viņa pārliecināto seju, cilvēku, kurš uzskata, ka viņam ir tiesības rīkoties ar citu likteņiem un ķermeņiem.
Es nesāku skandalēt. Nesāku citēt Darba likumu. Es nesāku viņam lasīt lekciju par to, ka darbinieka privātā dzīve ir viņa, darbinieka, suverēnā teritorija. Es vienkārši paņēmu A4 lapu no mapes uz viņa galda, izņēmu savu pildspalvu un uzrakstīju: “Lūdzu atbrīvot mani no darba pēc paša vēlēšanās, sākot ar šo dienu.”
— Kas tas ir? — viņš pārsteigts pacēla uzaci, kad es klusējot pagrūdu viņam lapiņu. — Tā ir mana atbilde uz jūsu jautājumu, Viktor Pēter!
— Vai jūs esat normāla? — viņš iesmējās. — Es taču tikai pajautāju. Tas ir normāls darba brīdis. Bizness ir bizness. — Nē, tas nav bizness, — es mierīgi atbildēju, ceļoties kājās. — Tā ir profesionalitātes un elementāras cieņas trūkums. Es neplānoju apspriest šo saturu ar priekšnieku. Visu labu.
Es izgāju no kabineta, jūtot, kā dreb ceļgali, bet tai pašā laikā izjūtot neticamu vieglumu.
Kad es atgriezos savā darba vietā un sāku vākt mantas, kolēģi, protams, bija samulsuši. Kāds grieza pirkstu pie deniņiem: “Elīna, vai tu esi jocīga? Tagad ir krīze, darbu atrast ir grūti, bet viņš vienkārši izteicās! Viņi visi ir tādi.” Kāds čukstēja: “Nu varēja taču samelot, teikt, ka veselība neļauj, kāpēc uzreiz tik krasu lēmumu?”
Bet es esmu pārliecināta: šajā jautājumā nav un nevar būt kompromisu. Un lūk, kāpēc, no psiholoģijas un pašcieņas viedokļa, tas bija vienīgais pareizais risinājums.
1. Pamatrobežu pārkāpšana un drošības zaudēšana
Jautājums “Kad dekrētā?” nav par kadru plānošanu, bet par varu. Uzdot šādu jautājumu, priekšnieks uzreiz norāda: “Tu šeit neesi subjekts, tu esi funkcija. Tava personīgā dzīve pieder uzņēmumam.” Psiholoģiskā drošība ir produktīva darba pamats. Kad priekšnieks jau no sliekšņa iebrūk intīmajā sfērā, viņš sagrauj šo pamatu. Ja viņš atļaujas tādus jautājumus šodien, kas būs rīt? Viņš komentēs manu apģērbu?
Robežas vai nu ir, vai to nav. Ja tās vienreiz pārrāva, šajā caurumā pastāvīgi pūtīs vējš. Palikt strādāt ar tādu cilvēku – tas nozīmē parakstīties uz pastāvīgu stresu un jauna trieciena gaidīšanu.
2. “Dubultā vēstījuma” lamatas
Šis jautājums nostāda sievieti situācijā, no kuras nav laba izeja. Psihologi to sauc par dubulto slazdu. Ja es teikšu patiesību: “Jā, plānojam pēc gada.” Mani uzreiz norakstīs. Man nedos interesantus projektus, mani nepaaugstinās, uz mani skatīsies kā uz pagaidu darbinieci.
Ja es melošu: “Nē, nē, karjera pirmajā vietā!” Es jutīšos kā savu vērtību nodevēja. Un ja grūtniecība tomēr notiks (dzīve ir neparedzama), es izrādīšos “mele”, kas “pievīla kolektīvu”. Ja es sākšu attaisnoties: “Ak, mums vēl hipotēka…” Es nostājos objekta pozīcijā, kas lūdz atļauju eksistencei. Vienīgais veids, kā neiekrist slazdā, ir vispār nespēlēt šo spēli.
3. Stereotips “sieviete = problēma”
Viktoram Pēterim ir 50 gadi. Viņš, visticamāk, ir audzis un izveidojies kā vadītājs laikmetā, kad diskriminācija bija norma. Viņa pasaules uztverē sieviete ir neuzticams aktīvs. Viņa aizies dekrētā, sēdēs uz lapām ar bērnu, viņai “vējš galvā”.
Šo stereotipu nav iespējams uzvarēt ar labu darbu. Jūs varat strādāt 24/7, bet viņam jūs joprojām būsiet “laika bumba”. Vai jūs vēlaties tērēt savu dzīvi, lai katru dienu pierādītu cilvēkam ar šauru skatījumu, ka jūs neesat kamielis? Es nē. Enerģija jātērē radīšanai, nevis cīņai ar citu aizspriedumu vējdzirnavām.
Bet ziniet, kas notika pēc tam?
Pēc divām nedēļām es atradu jaunu darbu. Darba intervijā mana vadītāja izrādījās sieviete, kas bija nedaudz vecāka par četrdesmit gadiem. Mēs apspriedām gadījumu analīzes, sarežģītas situācijas ar klientiem, manas analītikas prasmes. Par bērniem viņa nepajautāja ne vārda.
Jau beigās, kad mēs dzērām kafiju un parakstījām darba piedāvājumu, es pati, kādā atklātības vilnī, teicu: — Ziniet, es gribu būt godīga. Esmu precējusies, un teorētiski dekrēts ir iespējams.
Lasi vēl: Tas sāksies 28. novembrī un ilgs 200 stundas pēc kārtas: sinoptiķi prognozē laikapstākļus
Viņa pasmaidīja un atbildēja ar frāzi, ko es atcerēšos vienmēr: — Elīna, mēs pieņemam darbā tavas smadzenes un tavu talantu. Ja tu izlemsi kļūt par mammu — mēs priecāsimies un izdomāsim, kā to apvienot. Bet pagaidām — strādāsim.
Un tieši tur es sapratu atšķirību. Atšķirību starp “priekšnieku-uzraugu”, kurš tevī redz darba zirgu , un “līderi”, kurš tevī redz partneri. Aiziešana no turienes, kur jūs neciena, nav slikta.
