PSRS laiki un homoseksualitāte. Tas, par ko neviens skaļi nerunā

1992. gadā atjaunotās neatkarīgās Latvijas likumdošana dekriminalizēja homoseksuālās attiecības, taču sabiedrība seksuālās minoritātes joprojām uztver piesardzīgi. Ļoti daudzi viņu vēlmi publiski apliecināt savas jūtas, kā arī juridiski nostiprināt partnerattiecības uztver kā apdraudējumu sabiedrības pamatvērtībām un tikumiskā pagrimuma izplatību, raksta žurnāls Mājas viesis un portāls la.lv.

Arī kārtējais Baltijas praids, kas sestdien, 9. jūnijā, notika Rīgā, atkal izraisīja krasi pretēju reakciju. Taču salīdzinājumā ar padomju laikiem, kad homoseksuāli orientētie cilvēki bija pakļauti oficiālās varas manipulācijām un viņiem sava identitāte bija jāslēpj, situācija, protams, ir krietni mainījusies.

Ar slepenības plīvuru

Padomju Savienībā vīriešu homoseksualitāte bija kriminālnoziegums; sievietēm to uzskatīja par garīgu traucējumu izpausmi. Vēsturniece Ineta Lipša: “Pirmās padomju okupācijas laikā 1940. – 1941. gadā un kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944. –1945. gadā līdz 1961. gada 1. aprīlim spēkā bija attiecīgais KPFSR Kriminālkodeksa 154. a pants, kas par faktu paredzēja sodīt ar ieslodzījumu cietumā uz laiku no trim līdz pieciem gadiem.

Tātad padomju okupācija uzspieda Latvijas sabiedrībai savu politizēto/homofobisko teroru.” Jau kopš 1934. gada 1. aprīļa PSRS par homoseksuālām darbībām draudēja līdz pat piecu gadu cietumsods. Lai no tā izvairītos…

Lai no tā izvairītos, cilvēki centās neizpaust savu orientāciju, piemēram, slavenais rīdzinieks, kino ģēnijs Sergejs Eizenšteins piekrita “aprēķina laulībām”, kas bija izdevīgas pašam, savukārt viņa sieva Pera vēlējās pasargāt draugu no nelabvēlīgām runām, kā arī cerēja, ka laulība stiprinās abu attiecības. Tomēr viņi nekad nedzīvoja kopā. Par to vēstīts arī Pītera Grīneveja filmā “Eizenšteins Gvanahvato”. “Staļina laikā pastāvēja nerakstīts aizliegums pieminēt homoseksualitāti oficiālajos dokumentos. Tēma tika apspriesta slepenā dienesta dokumentos un reti augsti stāvošu partijas darbinieku sarakstē, kas bija domāta šauram lasītāju lokam. Šajā tradīcijā iekļaujas arī padomju Latvijas realitāte – par to liecina pēc otrreizējās padomju okupācijas PSRS Prokuratūras Ļeņingradas frontes dzelzceļa spēku majora Krivčikova rakstītā vēstule LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam 1945. gada 4. aprīlī. Krivčikovs raksta, ka Rīgā ir atklāta pederastu savienība, kurā ir vairāk nekā 30 – 40 cilvēki, mēs esam aizturējuši trīspadsmit, astoņus no viņiem nodevuši tiesai, pieci tiks atlaisti no darba.

Interesanti, ka LPSR tautas tiesu statistikā par 1945. – 1946. gadu šie skaitļi neparādās, kas liecina, ka staļinisma laikā homoseksuāļu uzraudzība, kontrole un sodīšana bija slepenā dienesta kompetences jautājums.” (“Homofobija Latvijā: avoti, paralēles, mantojums”, Ineta Lipša, “Punctum”, 11/12/2015). Homoseksuāļus izsūtīja uz nometnēm. Vēsturniece Ineta Lipša raksta: “Daudzi cilvēki, kuri nebija homoseksuāļi, gulaga nometnēs bija liecinieki viendzimuma seksuālajām attiecībām. Turklāt daži ieslodzītie piedzīvoja tāda veida seksuālo vardarbību. Homoseksuālās izvarošanas upuru skaits labošanas darbu nometnēs, visticamāk, netiks izzināts, jo šos noziegumus Staļina laika dokumenti nepiemin. (..) Hruščova laikā miljoni ieslodzīto tika atbrīvoti un atgriezās sabiedrībā – amnestijām sekoja noziedzības pieauguma viļņi. Šajā laikā staļiniskais likums pret homoseksualitāti tika atjaunināts – 1958. gadā tika izdots slepens KPFSR Iekšlietu ministrijas dekrēts par “muželožstvо” apkarošanas pastiprināšanu”. Acīmredzot varas struktūras uzskatīja, ka homoseksualitātes “sērga” tiks izlaista sabiedrībā kopā ar ieslodzītajiem. Dekrēta saturs, starp citu, joprojām nav zināms, jo Iekšlietu ministrijas 1950. gadu arhīvi joprojām ir noslepenoti. Padomju Krievijā lietu skaits par viendzimuma attiecību vajāšanu krasi pieauga (KPFSR no 1961. gada līdz 1981. gadam notiesāja 14 695 vīriešus!)”.

Kā liecina izdevums “LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados”, notiesāto homoseksuālo vīriešu skaits pieauga. Piemēram, no 1945. līdz 1960. gadam Latvijas PSR tautas tiesās notiesāja 34, laikā no 1961. līdz 1989. gadam – 268 vīriešus.

Kur pliks slēpsi naudaszīmi…

Lai gan 1961. gada 6. janvārī Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma likumu “Par Latvijas PSR Kriminālkodeksa apstiprināšanu” un Krievijas PFSR Kriminālkodeksu aizstāja ar Latvijas PSR Kriminālkodeksu, tomēr nosodošā attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem nemainījās. Jaunā Kriminālkodeksa 124. panta 1. daļa par labprātīgiem dzimumsakariem starp pilngadīgiem vīriešiem paredzēja sodu ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem. 124. panta 2. daļa paredzēja brīvības atņemšanu no trīs līdz astoņiem gadiem par homoseksuālajiem sakariem, ja tie veikti ar vardarbību vai piedraudot lietot vardarbību, izmantojot cietušā bezpalīdzības vai atkarības stāvokli, kā arī, ja tie izdarīti ar nepilngadīgajiem. Jāpiebilst, ka 124. pants kriminalizēja ne visus dzimumsakarus starp vīriešiem, bet tikai anālos. Turklāt pie atbildības sauca abus vīriešus, kas iesaistījās šādos sakaros. Cita veida dzimumsakarus starp vīriešiem kvalificēja kā huligānismu vai netiklu darbību. Ja pieķēra onanējot tualetē, arī sodīja, piemēram, Rīgas Kirova rajona tautas tiesa kādam, kurš sevi apmierināja pazemes tualetē aiz kafejnīcas “13 krēsli”, piesprieda 300 rubļus lielu soda naudu. Homoseksuāļus arī centās atbrīvot no darba, piemēram, kādā kolektīvā kolēģus piespieda uzrakstīt iesniegumu vadītājam, ka darbinieks pārkāpis padomju “morāli”. Nebija jēgas tiesāties, tāpēc darbinieks aizgāja “pēc paša vēlēšanās”…

Seksuālajām minoritātēm savu klubu nebija, tāpēc biežāk iepazinās sabiedriskās vietās: pludmalēs, kafejnīcās, piemēram, “Dieva ausī”, “Putnu dārzā”, “Paletē” u. c. Iecienītas bija arī publiskās tualetes pie “Rīgas Modēm”, Esplanādē, pie Operas teātra, kā arī pirtis, īpaši “Varavīksne” Vecrīgā un Cēsu ielas pirts (abas nojauktas). Karavīri grupās uz pirti ierasti vesti ceturtdienās, citās dienās iegriezās tie, kas bija brīvsolī. Pirtī bijusi kurtuve ar malkas grēdu, kurā geji slēpuši trīs rubļus, ko samaksāt karavīram par seksuālo pakalpojumu. Kur nu pliks noslēpsi naudaszīmi! Trīnīšus bāzuši aiz šķilām. Dažreiz tā noslēpuši, ka maksāšanas brīdī vairs nespējuši atrast… Nereti, ja partneris iepaticies un bijusi cerība turpmākām attiecībām, tad viņu veduši uz mājām, taču tas bija riskanti – varēja aplaupīt vai pat piekaut… Gudri rīkojās Dubultu gejs Kaspars Aleksandrs Irbe (1906 – 1996), viņš slēpās aiz iesaukas Kleopatra un Vārava Jūras Roze un mājās nevienu nav vedis. Konspirācijas dēļ lesbietes saucis par tribātēm, dodoties pie gejiem, rakstījis – “devos uz Brāļu kopienu”. Pirmās padomju okupācijas vasarā vakaros izgājis publiskajā telpā, tērpies kā sieviete.

Pilnu rakstu un plašo materiālu vari izlasīt portālā la.lv, spiežot ŠEIT

Lasi vēl: Ja atrodi savu vecāku vai vecvecāku mājās šīs PSRS monētas, tad uzskati, ka esi tikpat kā laimējis loterijā!

Avots: revolucija.eu

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru