Audzinātāja Lidija bērnu namā iedvesa bijību ikvienam. Viņas stingrība un neiecietība pret noteikumu pārkāpumiem padarīja ikdienu bērniem sarežģītu. Viņa nepanesa, ja kaut kas notika bez viņas ziņas, un šādās situācijās kļuva īpaši dusmīga.
– Kurš atkal bez atļaujas paņēma maizi no ēdamtelpas? – viņa sašutusi iesaucās, atverot bērnu istabas durvis.
– Tas nebiju es! – viens no zēniem iesaucās. Savu vainu noliedza arī citi puikas, tostarp Andris, kurš lai gan bija vainīgais, arī mēģināja taisnoties, bet nepārliecinoši.
– Tātad tas biji tu? – Lidija kliedza, satverdama viņu aiz apkakles.
Bet Andris maizes klaipu nepaņēma tikai sev vienam, bet gan, lai dalītos ar citiem zēniem. Taču neviens no viņiem negribēja izjust audzinātājas dusmas uz savas ādas. Andris saņēma sodu par visiem – Lidija puikam visu dienu stāvēt kaktā.
Nākamajā dienā dežūrēja audzinātāja Maija, kura pret bērniem izturējās laipni un saprotoši. Andris jutās mierīgāk, jo viņa vienmēr bija taisnīga un iejūtīga. Pat ja kāds bez atļaujas paņēma maizi no ēdnīcas, Maija to neuztvēra kā lielu pārkāpumu, saprotot, ka augošiem bērniem nepieciešams vairāk ēdiena. Viņa prata radīt siltu un drošu atmosfēru, kā arī aizraut audzēkņus ar interesantām nodarbēm, lai ikvienam būtu patīkami un saistoši.
Bet, tiklīdz bija bargās audzinātājas Lidijas maiņa, Andris nereti aizlavījās no bērnu nama, pārrāpjoties pāri augstajam žogam. Tā notika arī tajā liktenīgajā dienā.
Ārā bija vēls rudens. Lapas jau sen nobirušas, gājputni aizlidojuši, bet sniega vēl nebija. Ainava bija drūma. Andris staigāja pa parku ar atpogātu jaku, izbaudīdams vienatni. Viņš iztēlojās, ka ir pieaudzis cilvēks, sapņojot, ka reiz atstās bērnu nama sienas.
Staigājot starp kokiem, zēns klausījās lapu šalkoņā un vārnu ķērcienos. Reizēm uz celiņiem varēja manīt garāmgājējus, kas devās savās gaitā. Andris paskatījās uz katru no viņiem. “Droši vien katram ir mājas un ģimene. Kāpēc es nevienam neesmu vajadzīgs?” – zēns domāja.
Negaidīti pie viņa pienāca kāds vīrietis un pasniedza nelielu paciņu.
– Lūk, ņem. Tas ir tev, viņš teica.
– Man? Kas tur ir?
-Cepumi. Es bieži redzu tevi šeit vienu. Kur ir tavi vecāki?
Andris apmulsa, nezinādams, ko atbildēt, un ātri metās prom, satvēris paciņu.
Piepeši viņš uz soliņa ieraudzīja gados vecu vīrieti. Večuks sēdēja, atbalstījis rokas pret zodu, un šķita iegrimis dziļās domās.
Andris sasveicinājās, pienākdams tuvāk. Viņš pamanīja, cik bēdīgs ir vecais vīrs, un viņam kļuva viņa žēl. Puisis apsēdās sirmgalvim blakus un sāka alkatīgi ēst cepumus.
-Vai es arī varu palūgt gabaliņu? – jautāja vecītis, pastiepdams roku.
– Protams, ka varat! Mums bērnunamā ir tradīcija dalīties, zēns teica, ieliekot cepumu večukam plaukstā. Bet tad “iekoda mēlē”: viņš taču bija nolēmis nevienam nestāstīt, no kurienes viņš ir, un tagad nodeva sevi!
– Tātad tu aizbēgi no bērnunama? Bet es te sēžu un domāju, no kurienes esmu atnācis. Es gāju, gāju un aizmirsu. Tādi mēs, vecie cilvēki, esam – teica sirmgalvis.
Andris atviegloti nopūtās, priecājoties, ka vecais vīrs viņu neturpināja izprašņāt.
– Vai jūs vispār neko neatceraties? zēns jautāja.
– Pilnīgi neko. Ar mani ir vienas vienīgas nebūšanas. Neviens nezina, kad ar viņu tas notiks. Visiem ir viens liktenis – vecumdienas – večuks smagi nopūtās.
Andris uzmanīgi klausījās sirmgalvja teiktajā, mirkšķinot skropstas. Viņam bija patiesi žēl vecā vīra. Tik vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Andrim vismaz bija sava gulta, šķīvis, krūze un karote, bet šis vīrietis pat nezināja, kur atrodas viņa mājas.
“Vai tiešām pasaulē nav neviena laipna cilvēka, kas dotu vecītim pajumti?” – puika nodomāja, ik pa laikam uzmetot skatienu sarunbiedram.
– Vai jums telefons nav līdzi? Varbūt tas palīdzēs, jautāja Andris.
Vecais vīrs parakņājās pa kabatām, izvilka nodilušu mobilo telefonu un pasniedza to puisim. Andris nospieda pogu, un ekrāns izgaismojās. Pēkšņi tālrunis sāka zvanīt.
– Jums zvana! — zēns priecīgi iesaucās. – Atbildēsim?
Vecais vīrs pamāja ar galvu:
– Es domāju, ka labāk atbildi tu. Tev, iespējams, pastāstīs vairāk.
Andris vilcinoties nospieda zaļo pogu un pielika telefonu pie auss.
– Labdien! – atskanēja satraukta balss. – Tēti, kur esi palicis? Mēs tevi meklējam visu dienu!
– Sveiki. Es neesmu jūsu tētis. Es viņu satiku parkā un sēžu viņam blakus, – skaidroja Andris.
– Nosauc, lūdzu, adresi!
Zēns nosauca parka adresi un, pabeidzis telefonsarunu, pieklājīgi atvadījās no vecā vīra. Tad viņš steigā devās atpakaļ uz bērnu namu, cerēdams, ka paspēs ierasties, pirms audzinātāja Lidija pamanīs viņa prombūtni.
– Ei, puika, pagaidi! Andri ! – vecais vīrs iesaucās. – Paldies par cepumiem!
Bet zēns nepagriezās.
Ienākot bērnu namā, viņš klusi pavēra durvis un apstājās. Lidija stāvēja uz sliekšņa, rokās sakrustojusi. Viņas sejā bija nepārprotams aizkaitinājums.
– Nu, beidzot pārradies! Cik reizes man jāsaka, ka nedrīkst doties prom bez atļaujas? – Lidija stingri noteica, caururbjoši lūkodamās Andrim acīs. Viņas balss bija skarba, un sejā lasāms neapmierinājums.
– Kur jūs mani vedat? – Andris satraukti jautāja, cenšoties saprast, kas notiks tālāk.
– Paliec šeit! Tev būs laiks padomāt par savu uzvedību.
Andris apjautās apkārt. Visapkārt bija tumsa, tik vien kā pa nelielu plaisu telpas augšpusē iespīdēja vāja gaismiņa. Viņš sajuta, ka šī vieta ir noslēgta un vientuļa. Zēns piegāja pie durvīm, klusi pieklauvēja un piesardzīgi sauca, cerot, ka kāds viņu sadzirdēs, taču atbilde nesekoja. Pārņemts ar nogurumu un skumjām, viņš apsēdās un atspiedās pret durvīm. Acis pašas no sevis aizvērās, un viņš iemiga. Sapnī viņš staigāja pa ielu kopā ar tēti. Tēvs runāja mierīgā balsī, un Andris uzmanīgi klausījās. Viņš juta siltumu un drošību – blakus tētim nebija baiļu, tikai kluss, mierpilns prieks.
Nākamajā dienā pie bērnunama ēkas piebrauca grezna luksusa automašīna…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kass tieši notika un kā viss beidzās
