– Ai, kāds ir atbraucis – iesaucās auklīte, palūkojoties ārā pa logu.
Arī Lidija paskatījās un teica:
– Šķiet, ka mums ir nopietni viesi. Iešu viņus satikt.
Viņa atvēra durvis, un samāksloti smaidot, sveicināja atbraucējus – vīrieti un sievieti.
– Mēs ieradāmies ar zināmu mērķi. Vai drīkstam ienākt? — vīrietis jautāja.
– Protams, nāciet iekšā, Lidija laipni atbildēja.
– Mēs meklējam puisi. Viņu sauc Andris, viņam ir 11 gadi. Ddzirdējām, ka viņš bieži aizbēg no jūsu iestādes, paskaidroja vīrietis.
– Ak, Andri? — audzinātāja ar tēlotu izbrīnu vēlreiz jautāja un sarauca pieri.
– Vai ar viņu kaut kas nav kārtībā? – viesis satraukti prasīja.
– Nē, viss ir kārtībā. Vienkārši…
– Vediet mūs pie viņa, sieviete lūdza.
Lidija negribīgi devās pagraba kāpņu virzienā.
– Vai jūs gribat teikt, ka Andris atrodas pagrabā? – vīrietis pārsteigts jautāja, sekojot viņai.
– Tā vienkārši sanāca, Lidija nomurmināja.
Beidzot viņi nonāca pie masīvām dzelzs durvīm.
– Nu, viņš ir šeit, sacīja audzinātāja, pagriežot atslēgu slēdzenē un atverot durvis.
Viesi izbrīnā apklusa, ieraugot, ka mazajā telpā ar neapstrādātām sienām kaktiņā klusi sēž zēns.
– Andri? – vīrietis izbrīnīts izdvesa. Viņš asi pagriezās pret Lidiju un sašutis piebilda:
Ko jūs darāt? Kā jūs varat atstāt bērnu vienu šādā telpā? Kurš jums devis tiesības rīkoties tā? Tas nav pareizi!
– Viņš pats ir atbildīgs par sekām! Nevajadzēja bēgt no bērnu nama! – mēģināja attaisnoties audzinātāja.
– Ziniet ko? Nekavējoties pati bēdziet no šī bērnu nama un meklējiet sev jaunu darbu! – vīrietis bargi atbildēja. Tad viņš klusi pagriezās pret bērnu:
– Andri, mēs atbraucām pēc tevis.
– Pēc manis? – zēns nedroši jautāja, neuzticīgi skatīdamies uz svešiniekiem
– Nebaidies, vīrietis uzmanīgi satvēra viņa roku. – Ejam augšā, es tev visu paskaidrošu.
Vēlāk Andris uzzināja, ka viņa negaidītie glābēji ir precēts pāris, kuram nebija savu bērnu, un viņi ieradās bērnu namā speciāli, lai viņu ņemtu pie sevis.
– Paldies, ka palīdzēji manam tēvam parkā, – vīrietis teica, cieši raudzīdamies uz zēnu. – Ja ne tu, kas zina, kas ar viņu varēja notikt. Mūsdienās ne visi ir gatavi izrādīt līdzjūtību un palīdzēt.
Andris paskatījās uz vīrieti un sievieti ar neuzticību, bet jau ar zināmu siltumu. Viņam šķita, ka viss notiekošais ir viņa sapņa par tēti turpinājums. Lai pārliecinātos, ka tā nav šķietamība, viņš sev ieknieba.
– Vai tiešām viss notiek pa īstam? – viņš domāja, nespējot noticēt, ka drīz dzīvos īstā ģimenē.
Lidija tika atlaista tajā pašā dienā. Bērnunama direktore solīja, ka pieliks visas pūles, lai šī sieviete nekad vairs nevarētu strādāt par audzinātāju.
Pagāja kāds laiks. Andris devās uz bērnu nama izeju, kas bija viņa mājas gandrīz visu mūžu. Bet tagad viss bija savādāk. Viņš gāja pie rokas savam jaunajam tētim, vīrietim, kurš viņam šķita līdzīgs sapnī redzētajam.
Andrim sākās jauna dzīve, pilna cerību un sirds siltuma – pavisam citāda nekā bērnunamā. Viņš zināja vienu: viņam vairs nekad nebūs jāpiedzīvo Lidijas stingrā un netaisnīgā attieksme. Pēc atlaišanas no darba viņa tagad strādāja citā iestādē, kur viss notika rūpīgā uzraudzībā.
Bet ko tu domā par šo aizkustinošo stāstu? Labestība taču atmaksājas agrāk vai vēlāk, vai ne? Būsim priecīgi, ja paudīsi savu viedokli komentāros, atzīmēsi rakstu ar emocijzīmi un dalīsies ar to sociālajos tīklos!
