Māris burtiski staroja, it kā būtu tikko izkalta un spoža monēta, kas nespēj noslēpt savu mirdzumu. Viņa māte Daina, kurai dēla noskaņojums nekad nepalika nepamanīts, uzreiz sajuta, ka ir noticis kas patiešām ievērojams, un steidza viņu izjautāt:
– Nu, dēls, stāsti vien patiesību – kas tevī radījis šādu pacilātību? Vai tiešām tev izdevās visas sesijas eksāmenus nokārtot vēl pirms oficiālā laika? Varbūt esi saņēmis kādu iespaidīgu prēmiju par saviem pēdējiem darba panākumiem, vai arī vadība beidzot tev ir piedāvājusi kāpt augstāk pa karjeras kāpnēm jaunā amatā?
Uz visiem mātes piedāvātajiem minējumiem puisis tikai noliedzoši pakratīja galvu, bet solīja:
– Kad tētis atnāks, tad es pateikšu.
Sieviete turpināja gatavot vakariņas, vienīgi nedaudz uztraucoties par to, ko viņas dēls grasās paziņot. Patiesībā viedā māte bija gandrīz droša, ka ziņas būs saistītas ar sievieti, kuru viņa pirms neilga laika nejauši bija pamanījusi kopā ar savu dēlu.
Viņš un nepazīstama jauniete gāja pa ielu, sadevušies rokās. Daina bažīgi skatījās uz viņiem no autobusa loga, kurš sastrēguma dēļ pārvietojās daudz lēnāk nekā gājēji.
Sieviete redzēja, cik laimīgs izskatījās dēls, un mazliet nomierinājās. Pēc tam viņa uzmanīgi vēroja Māri un saprata, ka viņa attiecības ar jauno sievieti attīstās bez grūtībām, nenodrošinot 20 gadus vecajam studentam nekādas negatīvas emocijas.
Tagad Daina bija droša, ka dēls vēlas paziņot, ka ir iemīlējies, vai pat iepazīstināt vecākus ar savu izvēlēto. Intuīcija un loģika sievieti nepievīla.
Kad ģimenes galva Armands atgriezās mājās, Māris paziņoja vecākiem:
– Lieliskas ziņas, dēls! – atbildēja vīrietis. – Bet vai tu vismaz varētu iepazīstināt mūs ar topošo vedeklu, vai arī vēlies, lai mēs viņu pirmo reizi redzam tikai kāzās, un tas būtu tāds kā pārsteigums?
Daina atbalstīja vīru:
– Patiešām, drīz jau būs Lieldienas un vairākas brīvas dienas. Izvēlies datumu un uzaicini savu izredzēto pie mums ciemos, bet pagaidām pastāsti kaut ko par viņu, citādi es no ziņkārības nezināšu, kur likties!
Māris patiešām bija iemīlējies. Viņš pats vēlējās dalīties ar informāciju par savu mīļoto, tāpēc labprāt sāka stāstīt vecākiem par viņu.
– Manas līgavas vārds ir Dace. Viņa strādā birojā, uz kuru es nogādāju līgumus, un tur mēs viens otru iepazinām. Jau iepriekš brīdinu, ka viņai nav turīgu vecāku. Viņa uzauga ciemā, kur nebija pat skolas, tāpēc ģimenei nācās doties uz citu vietu, lai meitene pabeigtu vismaz deviņas klases.
Saņemot apliecību par pamatizglītību, Dace pārcēlās uz dzīvi pilsētā un iekārtojās darbā. Man ar viņu nekad nav garlaicīgi, jo mums ir kopīgas intereses, turklāt viņa ir ļoti daudz lasījusi, – klāstīja Māris.
Māte pavaicāja, cik Dacei ir gadi.
Māris nemeloja un atbildēja:
– Dace ir nedaudz vecāka par mani; viņai ir 23 gadi, bet viņa izskatās daudz jaunāka. Bet, protams, vecuma starpība nav svarīga, ja ir mīlestība!
Armands, pamanījis sievas satraukumu, steidzās viņu mierināt:
– Dainīt, patiesībā trīs gadu vecuma starpība ir pilnīgi nieks!
Ģimene ilgi apspriedās, kā vislabāk sagaidīt Māra līgavu. Dažas dienas pirms plānotās iepazīšanās dēls pārsteidza vecākus ar vēl vienu ziņu.
– Iepazīšanās tiek pārcelta. Daces mammas saimniecībā šonedēļ gaidāma teliņa piedzimšana, un viņa lūdza meitu atbraukt un palīdzēt, – informēja Māris.
Daina noplātīja rokas:
– Ak, un mēs jau tik daudz ko esam sagādājuši, es pat nezinu, ko tagad darīt!
Tad Mārim galvā iešāvās neparasta doma…
– Brauksim pie Daces mammas ar visiem produktiem. Adrese man ir, – puisis ierosināja.
Tēvs centās dēlu atrunāt, norādot, ka Daces mammai jau tā ir sarežģīta situācija saimniecībā, un ka nebūtu pieklājīgi bez brīdinājuma ierasties viesos.
Tomēr māte atbalstīja dēlu.
– Armand, manuprāt, tā ir brīnišķīga ideja! Turklāt Māris var piezvanīt Dacei un brīdināt viņu par mūsu vizīti. Ja Dace nepiekritīs, paliksim mājās un pārcelsim iepazīšanos. Bet līgava, iespējams, būs ar mieru, un tad mēs visi dosimies uz viņas dzimto ciemu, – pauda Daina.
Lai kā arī Armandam mēģināja pārliecināt sievu un dēlu, tas nedeva rezultātus, un viņš galu galā padevās.
Māris izgāja no istabas, lai piezvanītu līgavai, un ļoti drīz atgriezās, paziņojot: “Dace un viņas mamma mūs gaidīs!”
– Vai Dacei ir tēvs? – pavaicāja Daina.
– Nē. Viņa teica, ka viņš jau sen kā devies aizsaulē, bet māte otrreiz vairs neapprecējās, – atbildēja dēls.
Pirms tikšanās atlikušās dienas ģimene pavadīja ar patīkamu uztraukumu. Armands salika bagāžniekā pārtiku un dāvanas, un viņi devās ceļā. Sieva sēdēja blakus, bet aizmugurē, priecīgs un satraukts, Māris turēja divus puķu pušķus – vienu savai līgavai, otru viņas mātei. Kad viņi jau tuvojās Daces dzimtajam ciemam, Māris nosūtīja līgavai īsziņu, kā bija vienojušies.
Pirms Armands vēl bija atradis pareizo māju, Dace jau bija steigusies atvērt vārtus, lai mašīnu varētu iebraukt tieši pagalmā.
Tomēr neviens nevarēja pat iedomāties, ka šī iepazīšanās kļūs par vislielāko murgu visiem, kas bija iesaistīti.
Kad Māra tēvs ieraudzīja dēla līgavu, kas iznāca viņus sagaidīt, viņš knapi spēja saglabāt mieru – vīrietim šķita grūti noticēt tam, ko viņš redzēja.
Armands raudzījās Dacē un sajuta negaidītu satraukumu. Kad no mājas iznāca meitenes māte, viņu pārņēma liels pārsteigums – tā bija Laila, viņa pirmā sieva, un Dace tajā brīdī šķita kā precīzs attēls no Lailas jaunības dienām. Viņu līdzība bija patiesi apbrīnojama, it kā laiks būtu atkārtojies.
Dacei mamma savulaik bija teikusi, ka tēva vairs nav šajā saulē, taču patiesība izrādījās pavisam citāda. Viņš bija aizgājis no savas pirmās ģimenes pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, izvēloties pavisam citu dzīves ceļu un atstājot pagātnē gan sievu, gan mazo meitiņu. Līdz ar šo tikšanos nāca gaismā necerēta patiesība – Dace un Māris patiesībā ir pusmāsa un pusbrālis.
Armands klusā, bet noteiktā balsī lūdza visiem tūlīt pat atgriezties automašīnā. Lai gan sākumā pārējie jutās neizpratnē par šādu pēkšņu steigu, viņi tomēr paklausīja tēva aicinājumam. Brauciena laikā Armands savai sievai un dēlam lēnām atklāja patieso situāciju un to, kāpēc šī sastapšanās bija tik negaidīta.
Māris jutās pavisam nomākts un apjucis – šāds dzīves pavērsiens bija kaut kas tāds, ko viņš pat savās drūmākajās domās nebija spējis paredzēt. Visu mājupceļu viņš pavadīja pilnīgā klusumā, noliecies uz priekšu un domīgi atbalstījis galvu plaukstās. Viņa skatienā bija lasāmas neizsakāmas skumjas, un emocijas ņēma virsroku, mērojot ceļu mājup pilnīgā neziņā par nākotni…
Kas notika pēc tam, vēsture nav zināma. Taču varbūt tu spēj radīt savu versiju par šo stāstu? Būšu priecīgs redzēt tavu rakstīšanas talantu komentāros!
