Līga atvēra durvis, miegaina, izstieptā T-kreklā. Viņa ieraudzīja kaimiņieni — Annu Puriņu ar šķīvi, kas pārklāts ar vafelīšu dvieli, zem kura nāca dārzeņu un kausēta sviesta smarža.
Tik… mājīga. Silta. “Liels paldies,” Līga nomurmināja, pieņemot cienastu. Anna maigi, mātišķi uzsmaidīja un paglaudīja viņai plecu. “Ai, mīļā. Mēs tepat blakus. Ja kas – klauvējiet, nekaunieties.” Durvis aizvērās. Līga palika stāvot priekšnamā ar šķīvi rokās, jūtoties… neērti. Neērti par to, ka neko nav izcepusi pretī. Ka viņa knapi paspēj uzsildīt meitai vakariņas pēc darba. Ka viņa dzīvo neorganizēti – viena, strādājot uz izsīkumu, bez vīrieša rokas mājās.
Līga iedomājās paskatīties video novērošanas kamerā un ieraudzīja tur skatu: Annas tante ar spieķīti vienā rokā un bļodu ar pīrāgiem otrā rokā noliek mums pie pašām durvīm. Pieklauvē un aiziet prom. Tas bija tik skaisti un tas bija sākums kam jaunam. Marta iznāca no istabas, basām kājām, pidžamā ar zaķīšiem. “Mammu, kas tur ir?” “Pīrādziņi.” “No tantes Annas?” “Jā.” Viņa iesmējās. Tante Anna viņai patika — laipna, mīļa, vienmēr ar konfektēm kabatā. Un Līga tad vēl nezināja, ka šī laipnība kļūs par viņas lielāko atbalstu.
Septembris: vītolu un cilvēku siltums
Tas bija septembris. Jaunbūve pilsētas nomalē, uz kurieni Līga pārcēlās pēc šķiršanās. Vienistabas dzīvoklis septītajā stāvā — logi uz pagalmu ar vientuļu bērzu, sienas vēl smaržoja pēc apmetuma, kaimiņi turējās savrup. Katrs savā “kastītē”, katrs ar savām problēmām. Līga strādāja grāmatvedībā tirdzniecības uzņēmumā. Darbs nebija normēts, alga vidēja, bet pietika. Ēdienam, bērnudārzam, drēbēm. Viņas vecāki dzīvoja tālu, palīdzēt nevarēja. Un tad bija Anna Puriņa un viņas vīrs Artūrs Puriņš no blakus dzīvokļa. Gados vecs pāris. Vienīgie, kas sveicinājās liftā. Kas apstājās, lai teiktu Martai: “Cik skaista bizīte!” Kas vienreiz atdeva uz kāpņu telpas aizmirstu dūraini. Līga bija… pateicīga viņiem. Šajā akmens maisā, kur visi bija svešinieki, jebkura cilvēcība šķita kā dāvana no debesīm. Un tad notika stāsts par atslēgām.
Atslēgas: uzticēšanās solījums
Tas bija oktobris. Lietus. Līga atgriezās no darba, caururbjoši slapja, nogurusi, ar smagiem iepirkumu maisiem, un ieraudzīja Artūru kāpņu telpā. Viņš cilāja durvis, kaut ko neapmierināts murminādams. “Kas noticis?” Līga jautāja. Viņš apgriezās — seja nedaudz sarkana no piepūles. “Ak, slēdzis iestrēga. Izsaucām meistaru, bet viņš tikai rīt no rīta atnāks. Būs jānakšņo ar aizbīdni.”
Līga paskatījās uz viņu durvīm. Pavērtas. Ar plānu āķīti, ko varētu nolauzt ar vienu grūdienu. Viņu pārņēma trauksme: vecs pāris. “Klausieties,” Līga sameklēja somā atslēgu saišķi. “Man ir rezerves atslēgu komplekts. Paņemiet. Ja nu kaut kas notiek, ja nevarēsiet man piezvanīt, nāciet iekšā. Telefons man pie ledusskapja.” Artūrs paskatījās pārsteigts. “Bet kāpēc…” “Lūdzu. Man tiešām būs mierīgāk.” Viņš paņēma atslēgas. Pamirkšķināja. No dzīvokļa iznāca Anna Puriņa. “Līga, mīļā, cik jūs esat laipna! Paldies jums. Mēs esam tik pateicīgi.” Līga pasmaidīja. Vai gan nav pareizi palīdzēt vienam otram?
Novembris bija pelēks, tāds, kas sūcas kaulos un dvēselē. Marta aizgāja uz bērnudārzu, bet Līga mētājās starp darbu, māju, aptieku un pastāvīgu vainas sajūtu par to, ka nav ideāla māte, ne ideāla darbiniece, ne ideāla kaimiņiene. Šajā pelēkajā mēnesī Līgu piemeklēja arī rudens saaukstēšanās. Viņa gulēja ar 38.5°C temperatūru, nespēdama pat piecelties, lai uzsildītu ūdeni. Marta sēdēja gultas malā, pētīdama savu bērnudārza zīmējumu.
Anna kundze nejauši mūs satika pie ieejas un, redzot Līgas bālo seju, apstājās. “Līga, mīļā, jūs esat slima. Ejiet gulēt. Es aizvedīšu Martu uz dārziņu un pēcpusdienā paņemšu viņu atpakaļ. Un neuztraucieties, esmu tepat,” viņa teica. “Esmu taču pavisam blakus.” Anna ne tikai aizveda Martu, bet atgriezās ar karstu vistas buljonu un tēju ar medu. Līga nevarēja noticēt. Viņa nebija lūgusi. Viņa nebija neko devusi pretī. Šis vienkāršais, neformālais atbalsts bija tas, kas viņai neļāva salūzt šajā sarežģītajā laikā. Anna klusējot atgādināja: mēs esam kopiena.
Decembrī Līga atrada e-pastā ziņu no bērnudārza audzinātājas…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
